bAlkāni numur 3.

Turpinot šo un šo stāstu esam nonākuši te.

Mana mīļākā dušas vieta vispār!

Nepagāja pārlieku ilgs laiks un ar Štolceru jau pa īsāko ceļu, kas bija ļoti stāvs, atradāmies uz šosejas, kur mūs pirmais paņēma slovēnis, kas runāja bērnudārza līmeņa angļu valodā. Ar viņu mēs piedzīvojām, kā tajā brīdī domājām vienīgo lietusgāzi. Tālāk ar jaunu austriešu pāri, kundzi gados no Vācijas nokļuvām Omiš pilsētā. Kur bija iepriekš iečekots, ka ir normālu cenu raftings. Tā kā ar Štolceru bijām pirmie, paspējām noskaidrot visas cenas visām iespējamajām aktivitātēm, nopirkt un notiesāt lētos, bet sulīgos augļus, izpeldēties vairākas reizes, pagulēt pludmalē, satikt iepriekšējā vakara poļus, izdzert ar viņiem alu, un drīz jau arī pārējie bija klāt.

Gulēšana pludmalē parastajā, vienīgais interesantums – no rīta, lai labāk redzētu un labāk paliktu atmiņā onka pludmales peldbiksēs ne tikai cītīgi un neizpratnē skatījās un bariņu jaunu bomžu guļammaisos, bet arī bildēja. To, ka viņš ir TIK uzkrītoš viņš saprata tikai, kad mēs sākām bildēt pretī.

Kopumā vidēji nemierīga upe (, bet mums bija foršs skiperis (es nezinu kāpēc tā sauc laivas vadītāju), kas lika šad tad rotēt tā for fun, izbraukt cauri (nevis pāri) dažiem ūdenskritumiem, izgāza puišus no laivas  (bilde augstāk), piedāvāja arī laisties pa kādu ūdenskritumu kā akvaparkā un vēl šo to.

Pēc vairāku stundu gaidīšanas lielveikala priekšā ar greipfrūtu alus pakaļdarinājumiem, skaisto kartiņu kioska un velo novietni visu drēbju žāvēšanai, bijām sagaidījuši otru Horvātijas komandiņu (kas visu braucienu normāli gatavo uz prīmusiem un guļ teltīs). Kopumā par vakaru – meitenes beidza pie griķīšiem.

Nākamā diena. Atklājām elles caurumu – Splitu (neviens neņēma, autoosta tālu, autobusi – pat ja nopērc biļeti var neatnākt, ir dārgi un lēni) un es sāku saprast, kāpēc man saka, ka es daudz lamājos. Tajā pilsētā nebija nekā laba. Bet Šibeņiki, kas bija vakara mērķis, jo turpat bija Krk dabas parks bija diezgan jauka. Naktsmītnes – pašā sakoptās pludmales stūrī, jo tālāk bija nedaudz biedējoši. Turpat bija arī citi poļi, kas iepriekšējo vakaru tur bija gulējuši un teica, ka ir ok.

Nākamā dienā. Atkal gaidam diezgan ilgi. Tad paņem. Dāma, kas teica, ka gandrīz runā krieviski, bet ritīgi nē, paveda mūs līdz Ottok Murter (to, ka viņa vedīs mūs līdz turienei sapratā kad jau aptuveni pusi no ceļa bijām nobraukuši). Tad bija vēl daži dažu kilometru vedēji, starp kuriem pavīdēja dienas joks. Tātad ir čehiete, kas atkal gandrīz runā krieviski (bet šī patiešām gandrīz runāja), uzzinājusi, ka esam no Latvijas teica, ka baisi tur Putins (ar lieliem sagrābšanas žestiem) un tā, smagi tagad; un tad viņa joko, ka mēs ar Rihardu izskatamies pēc āriešiem un Hitleram patiktu. Fun times.

Un tad mūs paņēma ne ļoti runīgs, bet sakarīgs pēc profesijas skippers, kas paveda mūs jau tāpat pusi no visas dienas gabala, turklāt vēl liekus 40 km tālāk no viņa mērķa, jo nu viņš atceras kā bija stopēt. Tad pēc nelielas likuma pārkāpšanas, stāvējām uz normāla ceļa un atkal mūs izglāba Rolands ar bokseri pie stūres. Pēc nelielas pastaigas pa Starigradu meklējot statuju, ko vietējie nezināja, drīz satikām pārējos. Ievērojamākā vieta bija ne dārgu, bet gardu burgeru ceptuve, kas bija vaļā no 18.00.

Protams, naktsvieta

Bet kāpēc mēs vispār braucām uz šo miestu?

Jo Paklenica.

Skaisti jau un tā kārojās kāpt, kāpt un vēlreiz kāpt. Bet nu tad to nākotnei.

Pēc Paklenicas pirmā (un vienīgā) siltā duša kempingā, kurā it kā nevarēja nākt, ja nebiji no šī kempinga. Kamēr es gaidīju dušas rindu, tur poļu dāmas izlietnē mazgāaj drēbītes. Atnāca kāda pāraudze un teica, ka nu ko jus darāt tam ir blakus istabā drēbju mazgājamās izlietnes, un tad uzdeva liktenīgo jautājumu “jūs esat no šī kempinga?” Ar to arī beidzās bīstamais moments – dāmas pateica jā un tas bija viss.

Šī ir pirmspēdējā daļa.