Kāda vasara, tāds atvaļinājums.
Lidojam no Viļņas, bet. Ar mums taču nevar būt parasts lidmašīnas lidojums. Tā kā kūleņu mešana fizmatiem ir aktuāla, viss sākās ar nevainīgu kūleņošanos starp krēsliem. Turpinājumā bija arī svecītes, tiltiņi un "My heart will go on".
Korfu ierodamies vakarā. Siltā palmām un nedaudz atkritumiem pildītā Grieķijas nostūrī. Ko tur daudz, jāmeklē naktsmājas. Ideja gulēt pludmalē beidzas, kad pēc kartes ejot pie jūras nonākam pie mūra sienas, aiz kuras ir jūra. Pēc dažām sarunām ar grieķiem nonākam pie secinājuma, ka labākais variants ir uz centra pusi esošais parks.
Pēc nelielas pastaigas eventuāli atrodam ostu un biļešu pirkšanas vietu. Laikā līdz prāmim paspējām atķeksēt kā izdarītas tādas lietas kā:
Un tad Albānija (atceramies, ka mēs braucām tikai gar krastu, bet iespaids ir radies).
Skaista daba. Neredzu nevienu iemeslu kāpēc Grieķijas kūrorti (tādi kā Korfu) būtu labāki, par Albānijas jaukajiem piekrastes ciematiem. Tikpat akmeņaini, ar palmām, kafejnīcām (krietni lētākām kā Grieķijā), turklāt viss bija diezgan tīrs un ūdens burvīgs.
Pēc pirmā vakara Himarē, kas ir netālu no vietas, kur tikko bijām atpeldējuši, demokrātija nolēma, ka jābrauc nākamajā dienā cauri visai Albānija uz Škoderas apkaimi. Tika izvēlēts mazs ciemats ezera krastā.
Stopēt bija ūberviegli. Bija pāri, kas nekur nestāvēja ilgāk par 4 min. Mēs gan nebijām tik veiksmīgi un vienā pilsētelē nostāvējām stundu. Bet nostāvējām pie grieķa, kas mums deva ūdeni un ļāva man atkārtot manas grieķu valodas zināšanas (jā, visus 5 vārdus). Visi, ko nostopējām teica, ka te būs grūti un neviens neņems. Bet vienmēr, kāds atradās. Taisnības labad jāsaka, ka gana daudz no mašīnām, kas ņēma bija ne-albāņi. Un vēl jāpiemetina, ka pirms kāda mašīna paņēma parasti bija kādas 5-10 albāņu mašīnas, kas prasīja naudu par braucienu, kad atbildējām "ska lek" jeb "no money", paplātījās norādot, ka esam muļķi un brauca tālāk. (lek = albāņu naudas)
Uz Ziemeļiem pie Tirānas vide sāk kļūt urbānāka un nepatīkamāka.Tas gan netraucēja stopēšanai. Kaut kā daļēji veiksmīgi nokļūvām līdz Vlorei, kur sapriecājāmies jo divi puikas, kas pat runā angliski varēja aizvest uz Tirānu, kas bija lieliski. Un tad viņiem uz šosejas saplīsa mašīna. Pirmo reizi nācās braukt mašīnā uz mašīnas. Pēc tam jau atkal diezgan ļoti veiskmīgi, ja neskaita, ka Štolcers advokāta un iekšlietu ministrijas ierēdnes mašīnā atstāja telefonu.
Drīz jau sāka mesties tumšs, bet priekšā vēl gandrīz 100 km. Secinājums ir tāds, ka Albānijā ir foršāk stopēt pa nakti, jo nav karsts, ātri ņem un ņem ļoti sakarīgi cilvēki.
Piemērs 1. Priekšā kosovs, blakus viņa sievasmāte, aizmugurē mēs, sievas tēvs un kosova puika ar burvīgu britu akcentu, jo kosovs ar ģimeni jau kādu laiku dzīvo Britānijā. Tā nu mēs tur iespiedušies un kosovs stāsta kā viņš arī visur kur ir izstopējies, arī viņa puika mēģina vest sarunu pa vidu sakot, ka man ir austrāļu akcents un, kad uz mirkli iestājas klusums, to komentē kā "awkward silence".
Piemērs 2. Vīrietis, kas nerunā angliski vispār. Iespējams nedaudz runāja (vai saprata) itāliski. Vai arī nē. Bet kopumā viņš bija "Seven days" daļas vadītājs Ziemeļalbānijā. Viņš mūs pavadāja pa Škoderu, pastāstīja par svarīgākajām vietām, un tad aizveda precīzi līdz vajadzīgajam ciemam (viņš pats brauca uz mājām Škoderā) pa ceļam vēl uz lapiņas uzrakstot savu vārdu un numuru. Ja mums esot problēmas Albānijā, lai zvanot. Ja problēmas Škoderā, lai pasakot viņa vārdu - visi tur viņu zinot, viņa ģimene tur dzīvo jau 3. paaudzē.
Starp citu albāņu valoda ir jocīga, ne slāviska, ne grieķiska, ne ģermāniska. Tāpēc bija tika jautri sarunāties ar tiem, kas ne vārda neprata angliski.
Galu galā esam ciematā, kolēģi mūs sagaida kafejnīcā un ar gavilēm. Visi it kā ir, izņemot Aleksu, bet Andra (ar kuru viņa stopēja kopā) ir. Izrādās viņas pa ceļam satikušas maķedonieti, kas izlēma pievienoties. The more, the merrier.
Galu galā izbaudījām visu, ko šis ciemats un kafejnīca varēja sniegt:
No rīta izgājām cauri čigānu ciemam, par kuru vakardien kolēģi, kas gāja kājiņām cauri, stāstīja šausmu stāstus. Čigānu bērnu bars ar kliedzieniem pēc eiro apkārt skraidīja vēlāk. Turklāt vienīgo reizi visā Albānijā.
Ūber ātri visi tikām līdz robežai. Pēdējā lieta Albānijā bija dziriņas meklēšana, jo Štolceram vēl bija leki un iekāriens pēc raki (viņš iespējams ir vienīgais, kam tā manta tīra garšoja).
Turpinājums sekos.
Lidojam no Viļņas, bet. Ar mums taču nevar būt parasts lidmašīnas lidojums. Tā kā kūleņu mešana fizmatiem ir aktuāla, viss sākās ar nevainīgu kūleņošanos starp krēsliem. Turpinājumā bija arī svecītes, tiltiņi un "My heart will go on".
Korfu ierodamies vakarā. Siltā palmām un nedaudz atkritumiem pildītā Grieķijas nostūrī. Ko tur daudz, jāmeklē naktsmājas. Ideja gulēt pludmalē beidzas, kad pēc kartes ejot pie jūras nonākam pie mūra sienas, aiz kuras ir jūra. Pēc dažām sarunām ar grieķiem nonākam pie secinājuma, ka labākais variants ir uz centra pusi esošais parks.
 |
| Kaktuss vakarā, kad atnācām ziedēja. Bet nedaudz pēc urīna oda visu laiku. |
- pelde gar jūras ežiem
- pitas ēšana (grieķu kebabveidīgais)
- izdzīvošana elles karstumā
Skaista daba. Neredzu nevienu iemeslu kāpēc Grieķijas kūrorti (tādi kā Korfu) būtu labāki, par Albānijas jaukajiem piekrastes ciematiem. Tikpat akmeņaini, ar palmām, kafejnīcām (krietni lētākām kā Grieķijā), turklāt viss bija diezgan tīrs un ūdens burvīgs.
 |
| Pirmā nakts Albānijā. Ciematiņš Himare. Gulējām krēslos, mantas salikuši zem tiem. Tie, kas gulēja tuvāk jūrai nakts vidū saprata, ka tā bija slikta doma, jo ir zemes, kur paisumu arī jūt. |
Pēc pirmā vakara Himarē, kas ir netālu no vietas, kur tikko bijām atpeldējuši, demokrātija nolēma, ka jābrauc nākamajā dienā cauri visai Albānija uz Škoderas apkaimi. Tika izvēlēts mazs ciemats ezera krastā.
Stopēt bija ūberviegli. Bija pāri, kas nekur nestāvēja ilgāk par 4 min. Mēs gan nebijām tik veiksmīgi un vienā pilsētelē nostāvējām stundu. Bet nostāvējām pie grieķa, kas mums deva ūdeni un ļāva man atkārtot manas grieķu valodas zināšanas (jā, visus 5 vārdus). Visi, ko nostopējām teica, ka te būs grūti un neviens neņems. Bet vienmēr, kāds atradās. Taisnības labad jāsaka, ka gana daudz no mašīnām, kas ņēma bija ne-albāņi. Un vēl jāpiemetina, ka pirms kāda mašīna paņēma parasti bija kādas 5-10 albāņu mašīnas, kas prasīja naudu par braucienu, kad atbildējām "ska lek" jeb "no money", paplātījās norādot, ka esam muļķi un brauca tālāk. (lek = albāņu naudas)
 |
| Ceļa skati. |
Uz Ziemeļiem pie Tirānas vide sāk kļūt urbānāka un nepatīkamāka.Tas gan netraucēja stopēšanai. Kaut kā daļēji veiksmīgi nokļūvām līdz Vlorei, kur sapriecājāmies jo divi puikas, kas pat runā angliski varēja aizvest uz Tirānu, kas bija lieliski. Un tad viņiem uz šosejas saplīsa mašīna. Pirmo reizi nācās braukt mašīnā uz mašīnas. Pēc tam jau atkal diezgan ļoti veiskmīgi, ja neskaita, ka Štolcers advokāta un iekšlietu ministrijas ierēdnes mašīnā atstāja telefonu.
Drīz jau sāka mesties tumšs, bet priekšā vēl gandrīz 100 km. Secinājums ir tāds, ka Albānijā ir foršāk stopēt pa nakti, jo nav karsts, ātri ņem un ņem ļoti sakarīgi cilvēki.
Piemērs 1. Priekšā kosovs, blakus viņa sievasmāte, aizmugurē mēs, sievas tēvs un kosova puika ar burvīgu britu akcentu, jo kosovs ar ģimeni jau kādu laiku dzīvo Britānijā. Tā nu mēs tur iespiedušies un kosovs stāsta kā viņš arī visur kur ir izstopējies, arī viņa puika mēģina vest sarunu pa vidu sakot, ka man ir austrāļu akcents un, kad uz mirkli iestājas klusums, to komentē kā "awkward silence".
Piemērs 2. Vīrietis, kas nerunā angliski vispār. Iespējams nedaudz runāja (vai saprata) itāliski. Vai arī nē. Bet kopumā viņš bija "Seven days" daļas vadītājs Ziemeļalbānijā. Viņš mūs pavadāja pa Škoderu, pastāstīja par svarīgākajām vietām, un tad aizveda precīzi līdz vajadzīgajam ciemam (viņš pats brauca uz mājām Škoderā) pa ceļam vēl uz lapiņas uzrakstot savu vārdu un numuru. Ja mums esot problēmas Albānijā, lai zvanot. Ja problēmas Škoderā, lai pasakot viņa vārdu - visi tur viņu zinot, viņa ģimene tur dzīvo jau 3. paaudzē.
Starp citu albāņu valoda ir jocīga, ne slāviska, ne grieķiska, ne ģermāniska. Tāpēc bija tika jautri sarunāties ar tiem, kas ne vārda neprata angliski.
Galu galā esam ciematā, kolēģi mūs sagaida kafejnīcā un ar gavilēm. Visi it kā ir, izņemot Aleksu, bet Andra (ar kuru viņa stopēja kopā) ir. Izrādās viņas pa ceļam satikušas maķedonieti, kas izlēma pievienoties. The more, the merrier.
Galu galā izbaudījām visu, ko šis ciemats un kafejnīca varēja sniegt:
- vakariņas un vakariņu alu;
- vēl dažus vakara alus, kas pārvērtās par ciemata ballīti (kurā no bāra mums vienkārši nesa bezmaksas alus);
- ciemata ballīte iekļāva onku, kas koļījot Aleksu dzēra tīru spirtu, ko Šmī sauca par Latvian raki;
- sagrieztu kāju, jo ne tikai akmeņi pludmalē bija asi, bet arī stikli pludmalē bija asi.
- marinētus brokastu grieķu salātus;
- putnu barus visapkārt no rīta;
- gana lielu izlietni, lai izmazgātu matus.
 | |
| Arī jaukus skatus šī vieta deva. Tā pamodās Ieva. Iespējams, ka šajā naktī minka ļāva tik ļoti nesalt kā citās. |
Ūber ātri visi tikām līdz robežai. Pēdējā lieta Albānijā bija dziriņas meklēšana, jo Štolceram vēl bija leki un iekāriens pēc raki (viņš iespējams ir vienīgais, kam tā manta tīra garšoja).
Turpinājums sekos.
Komentāri
Ierakstīt komentāru