Vikos ielejas taka

Domāju, ka šis varētu būt viens no tiem episkajiem dienas pārgājieniem, gar kuriem siekaloties īpaši tajās ziemas dienās, kad pēc mīnusiem nāk plusi, un ne suni, ne jauno māmiņu, kam gribas izvēdināt galvu, ārā nedzīsi. Tajā pašā laikā nav tā, ka būtu tik vienkārši te nokļūt, lai ieplānotu šo ikgadējā Kanārijas atvaļinājuma vietā. 

Bet iesākumam nedaudz dati.

• Gājām 13.38km un 840m kāpumu, ar pusdienu pauzēm un tādām lietām pavadījām aptuveni 4,5h.
• To darījām 2022. gada oktobra pēdējās dienās (savu medus mēnešu ietvaros)
• Taka nav apļveida, ir visādas opcijas, ko cilvēki šādās situācijās dara. Mēs atstājām auto vienā galā (stāvā ceļa malā ar panikainiem parkošanās mirkļiem), aizgājām pilsētelē uz tuvāko kafūzi un paprasījām vai viņi zina, kādu takša numuru.

Mana mīlestība pret Grieķiju ir nerimstoša no tālā 2012. gada, kad tur biju Erasmus. Mīlestība varbūt nebija tūlītēja, lai gan Grieķija ļoti centās atstāt iespaidu. Pirmās dienas pavadīju pie jauniešu braucienos satikta paziņas skaistā vietā pie Egejas jūras, kurš mani arī sagaidīja lidostā, kas bija ļoti jauki, jo tajā dienā streikoja autobusu šoferi. Arī tajā dienā - grieķi galvaspilsētā drusku dedzināja bankas. Bet par to un vēl par kaut kādām droši vien muļķīgām lietām (bet kurš gan vēlas pārlasīt tik vecus rakstus) tepat kaut kur var izlasīt. Katrā ziņā 10 gadus vēlāk iebraucot Grieķijā, jau uzreiz bija sajūta, ka esmu mājās. Tas gan nozīmē, ka ilgu laiku siekalojos gar takām šajā pusē. Lai gan nekad nedomāju, ka tikšu līdz šim nostūrim - tāda ļoti nesakarīga vieta, lai vienas dienas takas dēļ tur kultos. 

Bet jānonāk vienreiz pie pašas takas. Jau izkāpjot no takša, kur taksists pa ceļam stāstīja par maratoniem šajos kalnos, jau tad kripucīt aizrāvās elpa. Viņa tā arī īsti neaizgāja savā plūdumā, jo daba ar savu lielumu un varenību nepamet ne mirkli. Sākumā takā jānoiet pa stāvu gabaliņu lejā, kur pretī nāca smaidoša ģimenīte ar diviem bērniem. Ja viņi to var izdarīt... Tālāk iešana notiek pa ieleju (un ēnu, jo ir jau 30. oktobris), kas vismaz nozīmē, ka saules apdegumu nebūs. Tajā pašā laikā, kad jau pēc 2/3 takas piesēdām uzēst pusdienas, tad drusku salst dibens. Tā ka ilgi nekavējāmies, lai gan tāpat zinājām, ka neesam šo taku pārāk laicīgi sākuši, lai varētu ilgi zvilnēt milzu klinšu pakājē.

Arī iešana pa pašu taku bija diezgan viegla, grūtības sākās tikai, kad vajadzēja tikt augšā atpakaļ ārā uz ciematu, kur nolikts auto. Gan jau, ka ir cilvēki, kam nesagādās pusstundu kāpt augšā pa kāpnēm problēmas, bet es šajās savas dzīves posmā tajos neesmu. Bet, kas gan tās par problēmām, ja vēlāk tajā dienā var iemaukt kādu 3,50 eur pita souvlaki, un atveldzējošu dzērienu. Ha-ha, tas nebija, kas bija paredzēts mūsu plānā. Mūs gaidīja braukšana uz saviem rezervētajiem apartamentiem, kur pēdējās ielas bija pašauras (bet, protams, ka NE vienvirziena) mazā Grieķijas ciemata vecpilsētā, un netikām iekšā savā dzīvoklī, lai gan telefoniski mums teica, ka drusku vairāk jāpastumj. Kaut kas tomēr nebija tur lāga un beigās, kāds no kaimiņiem mūs ielaida iekšā un tikām pie naktsmītnēm, un savām grieķu vakariņām ne pārāk tālāk esošajā krogā. 

Labā ziņa, protams, ka taka lejā pati bija lielākoties ejama, bez lielas skatīšanās uz kājām. Nu jo nav tā, kas es būtu beigusi skatīties uz tām klintīm, no kurām grūti atrauc acis, es vienkārši būtu pārsitusi kādu celi, būsim reāli. 

Var būt noderīgi: https://www.alltrails.com/trail/greece/epirus--3/vikos-gorge-monodendri-to-vikos