bAlkāni numur 2.

Pārgājām pāri Melnkalnes robežai, uzprasījāmies zīmogus, iepirkām lētu ūbersulīgu arbūzu, ko turpat pierobežas stendā zem jumta notiesājām. Un aidā ar īkšķi tālāk.

Jau uzreiz manāmas atšķirības:

1. Ilgi gaidījām kādu mašīnu, kas apstājas.
2. Sakoptāks, visapkārt jau pierobežā gar ceļo žogi un izskatās, ka apdzīvots. Visi dzīvnieki tagad arī ir aiz žoga. Albānijā gan arī bija dzīvnieki tikai staigāja, kur vēlējās. Albānijā savukārt bija tā, ka, kad pie govīm ielas vidū jau sāku pierast, tad pāri ielai pārskrēja cūka.
3. Vairāk koku, kas vakarā rada iespaidu, ka kalni ir melni. 
4. Vairāk tūristu (daudzi Krievijas, arī vairākas reklāmas krieviski, jo krieviem Melnkalnei nevajag vīzas).

Kaut kā pēc kārtējās miršanas saulē paņēma itāļu ģimenes treileris. Šādi pārvietojās visi redzamie itāļi - savos treileros.

Lēnām un bēdīgi kaut kā pa elli tikām uz priekšu, lai gan pilsēteles gar jūru nekad nebeidzās un visu laiku nācās stopēt pilsētas vidū. Kamēr nokļuvām brīnišķīgi skaistajā un UNESCO tituliem bagātajā Kotorā, man sāka besīt šī valsts un viss, kas ar to saistīts. Pēc peldes gan atkal sāku justies kā cilvēks.

Kotoras pludmale. Bija smieklīgi skatīties kā prāmis apgriežās mazajā līcītī.

Bet šāda tūrisma attīstība bija slikta zīme mums - bezpajumtniekiem. Vienīgā tuvējā nepubliskā vieta bija pamestas viesnīcas pagalms, kur pēc nelielas izložņāšanas (atradām gan bijušās viesnīcas dokumentācija, gan izsūknētajā baseinā spēļu automātus un pat ierūsējušu galda futbolu), mums nāca klāt vietējie (apsargi?) un jautāja vai mēs esam gājuši iekšā, un meta neomulīgas acis, ka negribējās tur pa nakti īsti palikt. Un visas pludmales ir publiskas un bez nakšņošanas iespējām.

Par laimi pie centra bija tieši viens parks. 

Naktsmītne. Bijām ar Ievu nevērīgi (uz kreisajā pusē redzamā mūrīša) atstājušas ēdienu. No rīta tur ēdiena vairs nebija, bet bija grāmata.

Nākamajā rītā cēlāmies agri, lai paspētu uzkāpt Kotoras vecpilsētas mūri (kas velkās 4,5 km garumā), kamēr vēl stāvot nesvīst. Izrādās, ka vēlāk tur lejas kāpnēs kāds sēd un cenšas iekasēt naudu uz nabagiem, kas kāpj augšā.

Bet tur bija, kur noklīst - visādas sienas gruvušas un mazāk gruvušas, visādas takas - ar kāpnēm un bez, visādas klintis - kur var uzrāpties un kur nē. 

Skats no augšas. Šmī un Aleksa gulēja uz attiecīgā jumtiņa.

Izrādījās lielākās klintis, kurās uzkāpām.

Nākamajā dienā paspējām

1.  braukt pa šaurām kalnu ielām ar lielu autobusu,ar daudz cilvēkiem, kas ik pa laikam kliedza zadņa.
2. braukt ar bezmaksas prāmi.
3. mētāties Ēdenes dārzā (ūberviesnīcas bārā/kafejnīcā), kas bija padārgs, bet mēs jau bijām izlepuši bomži.
4. nostopēt mašīnu, kas brauca uz Šveici, lai gan mums vajadzēja 10 km tālāk.
5. ļoti gaidīt pārējos.

Ņemto vērā 5. punktu pēc laika noskaidrojām, ka visi jau tomēr ir klāt, tikai tālāk (nav skaidrs ne cik tālu, ne īsti kur un kāpēc ne tur kur runājām). Tā nu mēs aiz garastāvokļa, ko raksturo vārds zajebal (jo 4. punkts), dzērām vīnu gājām vēl vairāk kā stundu cauri vēl pāris ciemiem

Un pēc tam vēl kādu stundu, visi kopā meklējot naktsmītni. Ok, Melnkalne ir skaista, bet naktsguļai vietu atrast bija grūti. Arī visi baznīcas dārzi (kuros kā mūsu teologs pastāstīja varot gulēt, kad vajag) bija jau ciet un ne omulīgi.

Eventuāli gulējām kādā vietā, kur radījām izbrīnu no rīta nākošajiem zvejniekiem.

Jau atkal pa elles karstumu (jo no rīta vajadzēja palādēt telefonus) nonākam uz šosejas. Pēc kāda laika arī paveicās - Austrijā dzīvojoš serbs paņēma veselus 4 no mums. Gana raiti pārveda arī pāri robežām. Un Dubrovņiki bija klāt. Bijām noskaņoti, ka būs dārgi un ūber tūristiski, bet tā bija tikai vecpilsētā. Pirmā lieliskā lieta bija pludmale, kur vairākas stundas mētājāmies (daži tiešām mētājās - meta sevi no klintīm lejā).

Iedomājieties bez neviena cilvēka un klintis visapkārt un ne ļoti augstu ūdeni tekam no augšas... Jā, šī ir mana mīļākā rīta dušas vieta vispār.

Pa ceļam jau bijām noskatījuši pleķīti, kur varētu gulēt. Tur nometāmies un pa daļām gājām uz vecpilsētu. Nevar teikt, ka nav skaista, bet tad tāds bezpajumtnieku bariņš siekalojas garām daudzajiem restorāniem, kur dāmas neizēd savas langustu bļodas.

Labākie skati, ko mēs ieraudzījām. Andra un Ieva gan ir tur uz kāda jumta atradušas basketbola laukumu.

 Kad bija Ievas un Andras kārta staigāt pa pilsētu (pieminēšu, ka viņas bija tikko atradušas pirmo tumšo alu visā braucienā un bija ļoti priecīgas), viņas atgriezās pēc 5 minūtēm. Bet ne jau vienas - ar 4 poļiem. Divi no poļiem teica, ka aizies pēc mantām un atgriezās ar vēl diviem poļiem. Šie divi aizgāja uz vecpilsētu un atgriezās ar 4 francūžiem. Un tad vēl kādā brīdī parādījās brazīliete ar slovākiem, jo izskatījies pēc jauka pleķīša un ballītes, jo 19 cilvēki laikam ir pamanāmi. Ar arbūziem, mūziku (vienam polim bija līdzi tumbiņas) un sarunām pildīts vakars. 

Daļa no mini festivāla iedzīves.

Brauciens garš (9.-24. augusts) esmu tikusi tikai līdz 15. augustam, tā ka arī tagad turpinājums turpinās sekot.