2015. gada janvāra vidus. Sēdēju darbā. Katrīna atraksta, ka grib kaut kur aizbraukt. Izrādās, ka uz Gruziju no Viļņas ziemas periodā var itin lēti aizbraukt. Domāts, darīts. Pēc divām nedēļām jābrauc.
Pēc attiecīgā laika, jau braucam autobusā uz Viļņu, joprojām nav plāna - kaut kas atrasts internetā saka, ka kaut kur dienvidos smuks alu ciemats. Pēc 2 dienām arī iemācījāmes bez skatīšanās nosaukt miestu, kurā gribējām nokļūt vispirms.
Jau izejot no lidmašīnas ir pirmā reize, kad kļūst skaidrs, ka sabiedriskais transports šeit ir takšu un mikroautobusu formā. Līdz tuvākajai pilsētai (Kutaisi) nonākam ar kaut ko, kas ir abiem pa vidu. Ieturamies ar brokastu hačapuri, un saņemamies iet atpakaļ līdz autoostai, kas izrādas ir krietnu gabalu no centra. Pirmais iespaids par pilsētu ir tāds kāds ir - daudz kur ir mistkaste, daudz kur mājas ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Tad atkal fonā tu redzi panorāmas ratu, kas vēl griežas, un pa ceļa ir kinoteātris ar skastiem un rūpīgi izstrādātiem koka rotājumiem. Pēc stāvokļa spriedām, ka tur varētu būt, ka vairs kino nerāda.
Nākamā diena. Pamostos. Salaužu gultu. Katrīna dabū kafiju un jau esam ceļā. Un nesatraucieties, gultu es salauzu vienkārši pieceļoties sēdus. Tie lētie hosteļi.
Ejam uz autoostas placi, mēģinām sazīmēt, sabiedriskos transportus. Turpat arī mūsu vakardienas taksists, kas par vakardienas bezmaksas vešanu līdz hostelim riktīgi cer, ka mēs izvēlēsimies viņa pakalpojumus. Mēs cītīgi apgalvojam, ka meklēsim sabiedrisko. Tālāk meklējot mums piedāvājās vēl viens taksists, par mega lētu naudu atvest un aizvest un piestāt geizeros un visas lietas. Riktīgi ar Rihardu nesaprotamies un drīz jau sēžamies ar gāzi darbināmajā baltajā Volgā, ko piedāvāja par lētu naudu.
Pa ceļam piestājam kādā cietoksnī, pamājamies ar tantiņu sarkanā džemperī, kas nerunā valodās, pastaigājam, pabildējamies ar cietoksni, ar govi un drīz jau laižam tālāk.
Nākamais apskates objekts bija karstie avoti. Īsti nezinājām, ko gaidīt. Piestājām ciematā pie kādas mājas. Šoferis kaut ko pakliedz, iznāk no mājas vīrs - tiekam pie atslēgām un pēc brīža turpat arī iegādājamies mājas vīnu. Pieņemu, ka nu vairs nav īsti vērts komentēt, ka bija mega lēti.
Kā izskatījās karstais avots - realitātē ēka ar vienu istabu un 4 sienām, kur iekšā akmens baseins, kurā iekšā visu laiku plūst karstais ūdens, kas nāk no zemes. Izcilā temperatūrā. Bija sajūta, ka varētu tur visu dienu pavadīt. Pēc peldes mūs arī sagaidīja šoferis ar maizi, sieru un vīnu. Tā arī uz Volgas bagāžnieka ieturējāmies.
Tālāk arī devāmies uz alu miestiņu, par kuru biju lasījusi netus un kas bija plāntos, kā šī brauciena galamērķis - Vardzia - alu klosteris - redzējām gan visādi veidotas alas, gan mūkus aiz nožogojuma daļas, kur tūristi vairs nevarēja iet. Smuki, ko lai saka.
Braucot jau atpakaļ uz Akhaltsiki nolēmām, ka tālāk jālaiž uz Borjomi. Tā arī darām. Nonākam Borjomi ar maršrutku, izkāpjam, mums visādi cilvēki piedāvā naktsmītnes un lietas, bet vakardienas kļūdu kaut kā negribas pielaist, tad nu mēs un ejam. Kaut kur ejam. It kā internetos atradām kaut ko hosteļveidīgu, bet nav skaidrs īsti kur. Kamēr mēs tā kaut kur klīstam pie mums pienāk kāds vīrietis, kas vismaz skaidrā krievu valodā piedāvā naktsmītnes. Bet tā mierīgi nevis histēriski un neskaidri. Noskaidrojam lietas un drīz jau esam viņa viesu istabiņā. Tālāk dodamies uz kafejnīcu, ko iesaka mūsu namatēvs. Interjers bija interesants visa sajaukums, bet ar domu, ka tam jāizskatāš fancy. Zāles otrā pusē notika dzimšanas dienas svinības. Vai jebkādas citas svinības. Katrā ziņā tika teikts tosts ~15 min garumā ar tosta mūziku fonā. Bija izcils tosts, lai gan nesaprotu gruzīnu valodu, bet nu tās emocijas no viņa un klausītājiem.Viņi arī padancoja tradicionālas dejas. Tad nu mēs ar Rihardu ar nolēmām padancāt, kā ballēs tiek darīts. Kaut kādā brīdī jautrības labad dejas vidū iejaucās gruzīns un sāka ar mani dejot, kamēr Rihards, neveikli stāvēja maliņā un skatījās. Īsāk sakot, bija smieklīgs vakars, kas, protams, beidzās saimnieka virtuvē ar vīnu un čaču.
Esam nonākuši ceļojuma pusītē, otra daļa sekos.
Pēc attiecīgā laika, jau braucam autobusā uz Viļņu, joprojām nav plāna - kaut kas atrasts internetā saka, ka kaut kur dienvidos smuks alu ciemats. Pēc 2 dienām arī iemācījāmes bez skatīšanās nosaukt miestu, kurā gribējām nokļūt vispirms.
Jau izejot no lidmašīnas ir pirmā reize, kad kļūst skaidrs, ka sabiedriskais transports šeit ir takšu un mikroautobusu formā. Līdz tuvākajai pilsētai (Kutaisi) nonākam ar kaut ko, kas ir abiem pa vidu. Ieturamies ar brokastu hačapuri, un saņemamies iet atpakaļ līdz autoostai, kas izrādas ir krietnu gabalu no centra. Pirmais iespaids par pilsētu ir tāds kāds ir - daudz kur ir mistkaste, daudz kur mājas ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Tad atkal fonā tu redzi panorāmas ratu, kas vēl griežas, un pa ceļa ir kinoteātris ar skastiem un rūpīgi izstrādātiem koka rotājumiem. Pēc stāvokļa spriedām, ka tur varētu būt, ka vairs kino nerāda.
Beigu galā atradām arī autoostu, kaut kā vēl uz doto brīdi burtojot pilsētu, uz kuru bijām iecerējuši doties, mums stāsta, ka jābrauc cauri citai pilsētai. Nu ok. Tā arī darām. Pa ceļam vēl paspējam izbaudīt gan ceļu stāvokli, gan sausās un tukšās
ziemas ainavas, kurās vairs nav sniega, kā arī tualetse būdiņas, kas
bija par maksu, bet no ārpuses izskatījās, ka ir 4 dēļi, kas turas kopā uz 4 naglām. Nonācām starppilsētā un, jautājot ceļu vietējiem (norādes šajā valstī šķiet neredzēju nevienas), mums jau piedāvā kādi cilvēki vest uz Akhaltsikhe. Viņi arī cītīgi apgalvo, ka vairs sabiedriskie transporti uz turieni neiet, jābrauc ar mums par ~ 3reiz dārgāku summu. Taisnības labad jāsaka, ka maršrutkas bija drausmīgi lētas šai zemē. Mēs nolēmām paiet vēl nedaudz tālāk, un atradām autoostu, kas kā parasti izskatījās vienkārši pēc autoplača, kur tā pavairāk mirkiņu un kaut kādi randomeri kaut ko gaida. Uz vakarpusi jau bijām klāt Akhaltsikhē. Paspējām tikt pierunātiem paņemt taxi līdz hostelim, paspējām arī pastaigāt arī pa jauku vietēju cietoksni, aizklīt tajā aizliegtajās zonās un tikt izmesti no tām, un paspējam arī pavakariņot diezgan aukstā vietā, jo nesezonā diezgan bēdīgi ar kafūžiem, bet tomēr tas gruzīņu šašliks, kas pirmajā dienā jāpaņammā.
Nākamā diena. Pamostos. Salaužu gultu. Katrīna dabū kafiju un jau esam ceļā. Un nesatraucieties, gultu es salauzu vienkārši pieceļoties sēdus. Tie lētie hosteļi.
Ejam uz autoostas placi, mēģinām sazīmēt, sabiedriskos transportus. Turpat arī mūsu vakardienas taksists, kas par vakardienas bezmaksas vešanu līdz hostelim riktīgi cer, ka mēs izvēlēsimies viņa pakalpojumus. Mēs cītīgi apgalvojam, ka meklēsim sabiedrisko. Tālāk meklējot mums piedāvājās vēl viens taksists, par mega lētu naudu atvest un aizvest un piestāt geizeros un visas lietas. Riktīgi ar Rihardu nesaprotamies un drīz jau sēžamies ar gāzi darbināmajā baltajā Volgā, ko piedāvāja par lētu naudu.
Pa ceļam piestājam kādā cietoksnī, pamājamies ar tantiņu sarkanā džemperī, kas nerunā valodās, pastaigājam, pabildējamies ar cietoksni, ar govi un drīz jau laižam tālāk.
Kā izskatījās karstais avots - realitātē ēka ar vienu istabu un 4 sienām, kur iekšā akmens baseins, kurā iekšā visu laiku plūst karstais ūdens, kas nāk no zemes. Izcilā temperatūrā. Bija sajūta, ka varētu tur visu dienu pavadīt. Pēc peldes mūs arī sagaidīja šoferis ar maizi, sieru un vīnu. Tā arī uz Volgas bagāžnieka ieturējāmies.
 | |
| Gruzīni zina, ko nozīmē frāze "Man, lūdzu, glāzi vīna." |
Komentāri
Ierakstīt komentāru