Ulrich Seidl

Palasīju interviju ar viņu šeit. Lasīju pa diagonāli. Bet vislabāk palika atmiņā frāze "Es filmēju cilvēkus, kas dzīvo savā iekšējā cietumā."

Tas viss sākās, kad, tagad mazpilsētā dzīvojot, sapratu, ka es netieku uz Splendid Palace tik bieži kā gribētos. Tāpēc ieskatījos tur aktuālajā repertuārā un nolēmu, ka jāriskē. Galu galā, ja paveicas ar vienu filmu, tad ir vēl divas uzreiz ko skatīties (gāja runa par triloģiju "Paradīze").
Garie kadri, man joprojām ārkārtīgi patīk. Tuvplāni principā ir ļoti reti. Tas viss balansē uz dokumentālā kino sajūtas. Kas arī lasāms augstākminētajā rakstā. Kas pat nekad neesot Kenijā, resnīšu nometnē vai Austrijā rada sajūtu - bļeģ, bet šitā varētu būt taisnība.

Bet noskatoties viņa filmas (arī skatoties viņa mājaslapā visas filmas, kas nu viņam ir) ir tāda sajūtiņa, ka es varētu sēdēt mājās (vai iet uz kino), skatīties filmas (tādas kā šīs), rakstīt viedas recenzijas par filmām sniedzot savu interpretāciju, kas nevienam nafig nav vajadzīga.

Īsāk sakot, pajocīgas filmas, ar pagariem seksuāla rakstura skatiem. Nekad nebiju domājusi, ka tik mierīgi skatīšos uz trim ( vai četrām?) pusmūža un ar sevi neapmierinātām sievietēm, kas vāciski aktīvi apspriež kā jaunam vietējam puisim (tātad kenijietim) likt sacelties. Puisis vācu valodu nezina. Dāmas ir apaļīgas un līdz ainas beigām diezgan atkailinātas. Aina ilgst aptuveni 10 minūtes. Viņas nesasniedz mērķi. Un tad nākamais kadrs ir pilnīgi bezkaislīgi spēlējoši kenijieši, kas spēlē mūziku, tā šķiet, jau kuro reizi vienu un to pašu un vienos un tajos pašos zebras kostīmiņos. Tas viss "Paradise: Love"

Tā vairs nebija pirmā Zeidla filma, ko skatos, tāpēc nejutos ļoti pārsteigta. Drīzāk jau sajūsmināta. Principā visas šīs jocīgās/nedaudz pretīgās ainas ir bēdīgas. Arī "Dog days" skatoties, reizēm es nesapratu, kāpēc es tagad uz to skatos. Kāpēc es skatos uz stopētāju, kura apriebjas visiem tās vedējiem, jo ir rupja, pļāpīga, dumja. Tad atkal. Ir sajūta, ka mēs tomēr esam cilvēki un gribam kaut kādu nebūt mīlestību. Mēs gribam kaut ko īstu, bet samierinamies ar to, kas nāk pretī. Jo ir taču ok.

Tad, meklējot pieklājīgāku bildi, ko šeit ielikt imdb.com meklētājā ierakstu "paradise:hope", blakus izmetas filma ar nosaukumu "Almost paradise", kur divas skaistas sievietes smaida pretī, un tur ir pat īsumā pasakāms stāsts. Tad nu, lūk, šajā brīdī, citas filmas liekas vienkārši vājas. Un vieglas. Un neinteresantas.