Šveice II. Tūre apkārt, atpakaļceļš.

Cik ilgi var dzīvoties pa vienu pilsētu? Cīrihe jau skaista, tā ka ilgi gan, bet kartē ieskatījāmies, un nolēmām izbraukt riņķīti Cīrihie - Berne - Ženēva - Turīna - Milāna. Naktsmītnes caur dīvānu sērfotājiem, un ceļošana ar īkšķi. Aiziet!

Pirmā Berne. Runāta tikšanās ar dīvāna īpašnieku pie stacijas ap sešiem, bet viņš padeva ziņu, ka kavēs. Mēs jau ieradāmies iepriekš izstaigājām pilsētu, tad sāka līņāt un mēs pavadījām savas pāris stundas pie stacijas vērojot publiku, ko līdzīgu kā Origo bērnus, kas mijās ar biznesa vīriem uzvalkos un uz riteņiem.

Pirmā bilde. Kaut kur te mūs izsēdināja no mašīnas

Mums piedāvāja pastaigu pa Berni, kas likās vēl skaistāka par Cīrihi. Kā teica Zane, līdzīga Rīgai, tikai kalnaina. Kas palicis atmiņā no Bernes: lāči, liels pulkstens, bruģēta vecpilsēta, visādas arkas un brūni dakstiņu jumti.

Nonācām pie skata uz jumtiem. Te bija kaut kāda saistība ar lāci.

Paliekam pa nakti pie portugāļa Rikardo, kas dzīvo ar vēl vienu portugāli un savu draudzeni. Viņi vakariņās uztaisīja risoto, bija ārprātīgi jauki pret mums, un mēs savukārt viņiem devām vakara uzdevumu - izdomāt, kur no rīta vislabāk sākt stopēšanas ceļu. Bija karstas diskusijas, bet viņu izvēlētajā punktā mašīna piestāja dažās minūtēs un aizveda pa taisno uz Ženēvu. (bijām gan domājušas, ka varētu piestāt Lozanā, bet, ja jau aizved pa taisno, tad aizved. Patiesībā mēs piestājām Lozanā, kādas rūpnīcas teritorijā, jo mašīnai šis tas bija jāizkrauj).

Tālāk Ženēva - atkal nokļūstam pilsētā daudz ātrāk par tikšanās laiku ar nākamo dīvāna īpašnieku. Atkal staigājam apkārt, pusdienās piknikojam pie galvenā pilsētas objekta ezera, kur vidū ir viens liels strūklas stabs, kas visiem tūristiem laikam esot jāredz. Starp citu pati Ženēva rada iespaidu par pilsētu no maniem sapņiem par Francijas dienvidiem.

Tā paēdušas veikalā gādātos cepumus, kaut kā nonācām pie tā, ka redzot turpat parkā esošos jauniešus, kas arī izrādījās brazīļi, tika uzsākta saruna ko viņi dara un vai mēs varam pievienoties. Tā es un Zane apguvām Capoeiras pamatsoli jeb Žingu. Brazīļi gan pēc tam arī nedaudz koļījās Zanei (jo viņai viss, protams, sanāca lieliski), un uzaicināja mūs uz vakara ballīti pludmalē, kur mums obligāti jāierodās. Mēs tomēr kaut kā izlēmām par mierīgu vakaru mūsu šīvakara dīvāna sabiedrībā ar vīnu un sarunām par filmām, mūziku, dzīvi.

Izbaudījām to, ka ir iespēja aiziet līdz Francijai (Ženēvu no trim pusēm ieskauj Francija, kur no Ženēvas centra līdz tuvākajai Francijas robežai ir 8 km, kur robežu principā nevar manī. Aizgājām, pastaigājām pa Franciju, nevarējām saprast, kur labāk īsti sākt, jo, lai gan Francija pienāca, no pilsētas nebijām izgājušas.
Kaut kā galu galā nonācām pie mašīnas, kas izveda sakarīgā vietā, turklāt dzirdot mūsu stāstu, viņš sainteresējās un iedodot savu vizītkarti teica, lai padodam ziņu par saviem piedzīvojumiem.
Anyhow, sakarīgakajā punktā mūs drīz vien paķēra buss ar itāļu strādniekiem, kas strādā Šveicē, jo tur labāk maksā. Jā, šis brauciens, kur es esmu iespiesta priekšā starp diviem itāļiem, Zane aizmugurē arī starp diviem, paliks atmiņā. Ik pa laikam kādam stāstu savu iespaidu par itāļu šoferiem ar piemēru no šī brauciena - viņi jau principā ļoti laipni - pēc garas darba nedēļas busā atļaujas iedzert pa alam un piedāvā to arī mums, bet, kad šoferis piedāvā savu pusizdzerto alu, gribas vai nu smieties vai baidīties par savu dzīvību.

Idilliskais brauciens caur Alpiem skatoties uz sniegotām virsotnē, mēģinot sazināties ar visiem itāļiem gandrīz angļu un iespējams, ka krievu valodā. 

Turīna. Ilgi nedabūjām atbildi par naktsmītnēm, bet beigās piedāvājās divas vietas. Palikām pie Silvio - tāpat kā Berluskoni par ko viņš daudz sūdzējās un runāja par viņa noslepkavošanu (ak, šie itāļi). Silvio bija operators, kam vakarā bija jāfilmē metāla koncerts. Uz kuru mēs, protams, arī ieradāmies, un izskatījāmies karstasinīgākas par to nelielo bariņu itāļu, kas bija ieradušies un nedaudz ritmā kustējās.

Ap šo laiku mūsu ēdiens gāja uz beigām, tajā brīdī mums bija sēklas. Ko mēs arī ēdām, līdz Silvio nepamodās un nepabaroja mūs ar nutellu. 

Skats pa Silvio logu/balkonu

Pēc neliela braukšanas sabiedriskajā par zaķi, jo neviens tāpat nepārbaudot, jau bijām ceļā uz Milānu. Iespaids par Milānu palika tāds nekāds - vienīgā lieta, ko redzēt bija doms, pie kā arī nobaudījām saldējumu. 

Tas pats viens doms ar nenormāli daudz tūristiem, suvenīriem un veikaliem apkārt.

Palikām pa nakti pie viena vīrieša, kas profilā bija rakstījis kaut ko par to, ka viņam patīkot pa dzīvokli staigāt kailam. Nē, nu ok. Viņš dzīvoja suburbos, tādā kā Purvciemā, un kaut kādu iemeslu dēļ mums viņu nācās pagalam ilgi gaidīt pagalmā pie bērnu laukuma. Pēc tam izgājām pēc dzēriena glāzes, un tad jau devāmies atpakaļ, kur es mierīgi devos gulēt, bet Zane teica, ka slikti gulējusi un domājusi, ka kādā brīdī viņš ienāks kails un ar nazi.

Tad ar vilcienu aizdevušās lidz Como, kas arī bija jauka pilsētiņa, kurai izgājām cauri atkal idilliskā pastaigā caur šaurajām itāļu ieliņām, kas atkal gāja gar ezeru. Galu galā ar mašīnu, kur dāma mūs sauca par maziņajām (bambini) un vēl dažiem šoferiem, nonācām Bellinzonē. Un palikām tur ilgi. Bija svētdiena veikali nestrādāja (ūdens arī sāka beigties) un izrādījās uz Cīrihes pusi esot milzīgs sastrēgums. It kā jau pieturā arī var gulēt un pat vairāk kā viens cilvēks bija piegājis un piedāvājies aizvest no rīta.

Šādi manā skatījumā izskatās Bellinzone - izstiepta gar šoseju, kas ir vienīgais objekts. Kā vēlāk stāstīja gūgle, izrādās tur bija arī amazing pils. 

Ar iepriekšējo šoferi Zane bija kaut ko runājusi, ka ja, kas lai zvana. Tad mēs arī to darījām. Kad viņš bija mūs padzirdījis, viņš mums nopirka vilciena biļetes līdz Cīrihei. Jo kāpēc ne. Priekš mums tas maksāja vairāk kā autobusa brauciens Rīga - Cīrihe, bet viņam tas bija nieks. Pēc pāris stundām jau bijām klāt. Un gribējās teikt, ka esam mājās. 

Pēc vel viena vakara satiekot Uldi, uzzinot, kas ir Panna cotta un, ka makaroni ar olu un sieru ir pasta carbonata, un sakot lielo paldies Flo, kas ļāva mitināties pie viņa ilgu laiku, bija jau jāpošas mājup.

Lielum lielo paldies sakot.

Par atpakaļ ceļu gribēju piemetināt, ka es neesmu labs maršruta organizētājs, un mēs izmetām normālu loku pa Vāciju, bet par spīti visiem gadījumiem un negadījumiem, naktī mēs nonācām uz poļu robežas benzīntankā ~ 5 km no šosejas. Tur arī pārdzīvojām nakti ēdot vienreiz sakusušu Šveices šokolādi un runājot ar jauniešiem, kas devās uz nedaudz tālak esošo Woodstock. Kad sāka aust gaisma, sākām kustēt atpakaļ, pa ceļam arī satikām vairākus jokaina paskata jauniešus, kas acīmredzami devās uz šo festivālu.

Ātri vien apstādinājām mašīnu - jau ilgi nīderlandē dzīvojošs polis, kas bija braucis jau no pusnakts (tad pulkstens bija ap 6.00). Baidoties no aizmigšanas mēs viņa transporta līdzeklī labi (un skaļi) pavadījām laiku - nebeidzamas sarunas līdz pat dziedāšanas maratonam. Turklāt viņš mūs vairākkārt pabaroja. Turklāt. Mēs redzējām lielāko Jēzu pasaulē (jap, Riodežaneiro ir mazāka).

Ne jau bieži var noparkoties Jēzus ēnā.

Priecīgas mēs, un neaizmidzis šoferis

No Varšavas tālāk ar busu uz Rīgu, kur to gaidot arī vedām patīkamu sarunu ar lietuvieti un viņas draugu indieti. Es tad jau biju diezgan miegaina, bet tas, ko atceros no šīs sarunas bija, ka Indijā aizliegts sēņot. 

Un Rīga, mana Rīga, bija klāt.