Ziemas laivas

Tā kā Rīga ir kļuvusi par mazo Venēciju, un ziema ir beigusies, tad gribēju atcerēties, kā gāja tajā jaukajā reizē, kad bija mīnusi un izlēmām laivot.

Visu iepriekšējo dienu un visu ceļu turp domāju par to, ka es taču nosalšu, palikšu bez pirksta, iekritīšu ledus aukstajā ūdenī, naktī aizejot gulēt no rīta nepamodīšos vai tamlīdzīgi. Bet bija labi un silti gandrīz vai visu laiku.

Esam tikko iekāpuši laivā ar Lukstu daudz neairējam, bet lēnām plūstam uz priekšu, bet pārējie kaut kā netuvojas. Nav un nav. Pēc ~ 15 min zvana Kikī un saka, ka Toms ir iemetis (viņa vārdos - ir iekritusi) savu go pro upē, aizgājis uz vietājām mājām pēc grābekļiem, tagad grābj upes dibenu. Lielisks sākums.
Kopumā jāsaka, ka katra krācīte šķiet daudz bīstamāka kā siltā laikā, katrs zemūdens akmens liek straujāk sisties sirdij, kad uzkaries uz koka, vispār šķiet iestājas mērena histērija. Jo laivai apgāzties ir tik daudzreiz sliktāk kā siltā laikā. Šis viss liek aizmirst, ka vispār jau tik silti nav.

Iramies uz priekšu, ik pa laikam ir sasildīšanās pauzītes gan izkāpjot ārā un pastaigājot, gan saķerot laivas kopā un dodot balzamus ar tējām pa riņķi, gan pusdienu pauzītē gandrīz benzīntankā ar karstajiem salātiem.
Pie karsto salātu pauzes krastā atradām kaut ko ko Toms varēs aizstāt savu gopro - neiesāktu čipšu paku, kas nevienam īsti nešķita garšīgākie čipši pasaulē, bet ja jau bezmaksas krastā apsniguši mētājas, tad ir jāēd.

Pēc krācītēm braucam un skatamies, ka tālumā putas. Piebraucam tuvāk, liekam airi klāt, atduras kā pret koku - putas sasalušas skaistās pankūkveidīgās plāksnēs. Protams, krasti arī ir apsaluši ar savu ledus kārtiņu.

Upe 1. dienā

Tā kā 16.00 jau ir tumšs, drīz nākas meklēt naktsmītni. Iepriekš bija noskatīta atpūtas vieta Vējiņi. Nonākot tur, sastopam dāmu, kurai vaicājam vai varam palikt ar teltīm. Viņa saka, ka jāpazvana saimniekam. Saruna no dāmas puses:
- Klau, te ir atbraukuši cilvēki ar laivām - 9 cilvēki - grib palikt teltīs te pa nakti.
- Jā, nopietni.
Vieta labāka kā gaidījām - bija sausā tualete (ar apgaismojumu!!!) un nojumīte ar gaismu (turklāt nebija odu, kas nāktu uz gaismu), bija pat kontakts, kas gan ļoti nenoderēja - tikai viens cilvēks nesaprotamu iemeslu dēļ bija paņēmis telefona lādētāju.

Vakarā
- zupas produktu griešanu uz ātrumu, kamēr nesasalst;
- alus smūtija piebeigšana
- gopro vērtības čipšu ēšana
- tostermaizīšu atkausēšana, kamēr vēl zupa vārās
- alkohols
- jokainas sarunas par stafilakoku kori un aitu pisējiem
- alkohols

Dažu sarakstā minēto iemeslu dēļ dažiem no rīta gribējās ilgāk pagulēt.
Nakts arī -13 grādos ir siltumā pieņemama arī Maximas tipa teltī, ja ir
- divi guļammaisi (abi gandrīz nesaplēsti)
- divi termodžemperi (abi gandrīz strādājoši)
- divi teltsbiedri (kad nu viņi abi piebiedrojās)
- daudz skujas zem telts.

Pamodos no tās pašas iepriekšējā vakar dāmas, kas nāca mūs bildēt - neslikta reklāma kempingam.
No rīta vārījām atlikušo zupas daļu - sametām visus klucī sasalušos gabalus un ņammājām iekšā, atkausējām visus ūdeņus, kas bija līdzi un vārījām tēju. Vitautas starp citu dara to smuko lietu, ka nav sasalis, līdz tu viņu neatver un tad vienmērīgi no augšas sasalst.

2. dienā jau upe bija diezgan aizsalusi un arī koki kaut kā mūs vairāk gribēja izvarot.
Dažas no dienas izklaidēm:
-puse no upes ar koku, otra ar ledu. Šmī uzairē un triecās, netiek cauri. Mēs uzairējam un triecamies, netiekam cauri, iesprūstam. Šmī atkal uzairē un izsit ceļu tagad jau visiem.
- milzīgs salstošs perfekts ledus aplis, kas lēnām griežas uz riņķi
- koks, nokritis tā, ka ir diezgan zemu. Ar Lukstu braucam pirmie. Mēģinām vienējādi, otrējādi, kkā netiekam cauri - mana mugura pieliecoties ķerās.

Upe 2. dienā. Ja godīgi, 2. dienas upe nav īsti bildēs - laikam bija ko darīt uz ūdens.

Plāns rokā - kājas izlieku ārpus laivas, pati ieguļos sēdeklī, un tad jau viss pārējais arī aizgāja.
- miermīlīgi airējam neko nemanot, un uzsēžamies uz koka, laiva paceļas ar priekšgalu augšā un sāk griezties (galva jau nez cik reizes ir izkliegusi visus iespējamos lamuvārdus), kaut kādas ātrās darbības ar airiem laikam jau palīdzēja, jo slapja nepaliku nevienu brīdi. Lai gan 2. dienā pirms pašas kāpšanas iekšā laivā es ar savu puscauro zābaku iekāpu upē.

Bet šī bija lieliska nedēļas nogale - ļoti iesaku laivot pusaizsalušā upē. Tomāriņš te kaut ko bija salicis kau no video gabaliem kopā iekš youtubes. Par to runājot neesam vienīgi, kas to kādreiz ir izdomājuši darīt - interesanti paskatīties - http://www.nomad.lv/?p=2553.