Pusdienojot sviestmaizi ar kafiju tramvajā, jau sāku saņemt ziņas no skolēniem ar nepacietīgiem jautājumiem, kur es esot. Bet es ierados precīzi laikā, bet visi skolēni jau ātrāk. Reizēm šķita, ka skolēni par visu braucienu satraucas vairāk par mani.
Pirmais lētuma iespaids par "kruīzu" bija sagaidošie "brazīļi". Viņi bija skaļi un bezgaumīgi.Uzkāpjot uz kuģa tur gorās pusplikas meičas ar tumsnīgsnēju ādas krāsu, un pajocīga paskata augumā īsi vīriņi. Un vai es jau teicu, ka viņi bija ļoti skaļi? It kā no filmām, kur uz kruīza uzreiz ir ballīte. Tikai ļoti sliktām filmām.
Lētuma piegaršas kajītes pašā apakšā, kur zem mums nav nekā. Biedējošais mirklis, kad apakšu ar pīkstieniem un smagām metāla durvīm sadala līdz ko kuģis sāk kustēties. Un tu neviļus nonāc pie domām par katastrofu, kuras gadījumā, principā pirmais stāvs iet bojā. Bet vislaik staigājot uz augšu varēju turēt sevi formā. Labāk kā dzīvot 5. stāvā.
Pirmais vakars tā arī pagāja, skraidot pa kāpnēm, pačekojot, kur palikuši skolēni, cik cigaretes ir sastūķētas viņu vaigos un cik tukšas alkohola pudeles apkārt mētājas. Viss pagāja relatīvi mierīgi. Vienīgi iespaids jau no sākuma par to, ka kuģi ir pārņēmis lietuviešu tālbraucēju festivāls, nedaudz biedēja, ņemot vērā, ka 10. klases meitenes ir jaunas un skaistas. Un tālbraucēji pēc definīcijas šķiet ir nogribējušies.
No rīta atrodot visus gandrīz vai laimīgus savas istabiņās, tomēr ir mierīgs prāts. Pēc tikai nedaudz saspiesta brauciena autobusā jau esam centrā, skolēni izklīst un es paspēju savākt divas kastītes, līdz telefons sāk teikt, ka lādēsies ārā. Stokholmā satriecoši saulains laiks. Bet mums tur pavisam nedaudz laika.
Pašu lieliskāko/ineresantāko vietu atrodam aptuveni pusstundu pirms izbraukšanas. Ejam ar Agnesi, ieraugam kastīti ar veca paskata auskariem. O, antikvariāts, tie vienmēr ir interesanti. Iekšā pirmkārt mūs sagaidīja opermūzika. Daudz spožu un spīdošu nieku, lietu, cepuru. Klāsts bija ārkārtīgi interesants, dažbrīd parādot lietas, kas izcili iederētos drag queen aksesuāros, brīžiem itin valkājamas lietas, ko tādi hipsteri kā es un Agnese labprāt valkātu. Kad ejam tālāk veikalā uz mūsu pusi sāk nākt arī vīrietis, kas ļoti iederējās šajā veikalā - gludi skūtu galvu, fancy kreklu, kas labi piegūla augumam un koši sarkanas apaļas brilles. Šķiet viņa dzīvesbiedrs stāvēja pie kases līzīgā paskatā tikai viņa brilles bija tumšākas. Tad mēs attapāmies, ka ir līdz tikšanās brīdim atlikušas 10 minūtes. Tad nu arī izgājām neko nenopirkušas, tikai atklājušas Stokholmas interesantāko vietu.
Pēc gana pastaigas, kurā saule sildīja, varēja baudīt piekrastes ainavas un skolēni ik minūti jautāja vai mēs jau esam klāt, nonācām Vasa museet un Agnese ļāvās savām runāšanas spējām. Kā rezultātā iekšā muzejā tikām bez maksas visi, izņemot vienu skolotāju, jo gan es gan Agnese, gan vēl viena līdzjutēja tikām nostādīti kā skolēni, kuriem muzejs ir bezmaksas. Tas nekas, ka ne mums, ne daļai skolēnu skolēnu apliecību nebija.
Atpakaļ uz prāmja uzkāpa visi skolēni - great success. Spilgākais šim vakaram bija tas, ka mēs lielu daļi vakara pavadījām "koncertzālē", kur vislaik spēlēja relatīvi sakarīga grupa, kas ik pa laikam tika pārtraukta. Vienreiz vakarā ar loteriju, citos brīžos ar "brazīļu" "šovu". Brazīļu pēdiņās, jo vairāk atsita afrikāņu ritmus (bet horeogrāfam, ja tāds ir bijis, šķiet vienalga - kaut kas eksotisks, būs ok). Šovs pēdiņās, jo pamatā visi brazīļi izskatījās slikti - drēbes nebija ļoti loģiskas, jaunkundzēm vislaik apakšveļa nāca ārā, un vēl visādas detaļas, kas liek domāt, ka tam, kas to visu izveidoja ir reāli pohuj. Galvenais ir to izdarīt.
Pienāca arī brīdis, kad viņi nāca pie skatītājiem un aicināja nākt dejot. Kolēģe skolotāja tika uzaicināta. Agnese atteicās. Kad pie manis pienāca čalis un aicināja, nu tad bija sajūta, nu pag, uz skatuves gan jau, ka sliktāk nebūs. Un tad es nonācu skatuves vidiņā cenšoties dejot ritmā un pareizi kustinot kājiņas, manā priekšā ir tumsnīgsnējs gandrīz kails (mugurā bija mākslīgu dimantiņu stringi), kas cenšas ļoti kratīties, un tu centies atcerēties, ka jāizskatās taču priecīgai nevis ar apjukumu, izbrīna, neveiklības sejas izteiksmi.
Visi arī veiksmīgi nokāpa no prāmja.
P.S. Ceļojuma laikā ar Agnesi izklaidējāmies, uzņemdamas pašbilžu fotostāstu, ko skolēni steidza favorītot un retvītot. Bet tajā brīdī, kad vienu tvītu retvīto "Bezmaksas kredīti" es apjuku.
Pirmais lētuma iespaids par "kruīzu" bija sagaidošie "brazīļi". Viņi bija skaļi un bezgaumīgi.Uzkāpjot uz kuģa tur gorās pusplikas meičas ar tumsnīgsnēju ādas krāsu, un pajocīga paskata augumā īsi vīriņi. Un vai es jau teicu, ka viņi bija ļoti skaļi? It kā no filmām, kur uz kruīza uzreiz ir ballīte. Tikai ļoti sliktām filmām.
Lētuma piegaršas kajītes pašā apakšā, kur zem mums nav nekā. Biedējošais mirklis, kad apakšu ar pīkstieniem un smagām metāla durvīm sadala līdz ko kuģis sāk kustēties. Un tu neviļus nonāc pie domām par katastrofu, kuras gadījumā, principā pirmais stāvs iet bojā. Bet vislaik staigājot uz augšu varēju turēt sevi formā. Labāk kā dzīvot 5. stāvā.
Pirmais vakars tā arī pagāja, skraidot pa kāpnēm, pačekojot, kur palikuši skolēni, cik cigaretes ir sastūķētas viņu vaigos un cik tukšas alkohola pudeles apkārt mētājas. Viss pagāja relatīvi mierīgi. Vienīgi iespaids jau no sākuma par to, ka kuģi ir pārņēmis lietuviešu tālbraucēju festivāls, nedaudz biedēja, ņemot vērā, ka 10. klases meitenes ir jaunas un skaistas. Un tālbraucēji pēc definīcijas šķiet ir nogribējušies.
 |
| Karaoke ar Agneses skolēniem un pieklīdušu "tālbraucēju", kuram labpatikās būt bez krekla nekā ar. |
No rīta atrodot visus gandrīz vai laimīgus savas istabiņās, tomēr ir mierīgs prāts. Pēc tikai nedaudz saspiesta brauciena autobusā jau esam centrā, skolēni izklīst un es paspēju savākt divas kastītes, līdz telefons sāk teikt, ka lādēsies ārā. Stokholmā satriecoši saulains laiks. Bet mums tur pavisam nedaudz laika.
 |
| Pirmo reiz pusdienoju Subway. Pusdienoju parkā pie kanāla, bet ar Subway maizītēm. |
Pašu lieliskāko/ineresantāko vietu atrodam aptuveni pusstundu pirms izbraukšanas. Ejam ar Agnesi, ieraugam kastīti ar veca paskata auskariem. O, antikvariāts, tie vienmēr ir interesanti. Iekšā pirmkārt mūs sagaidīja opermūzika. Daudz spožu un spīdošu nieku, lietu, cepuru. Klāsts bija ārkārtīgi interesants, dažbrīd parādot lietas, kas izcili iederētos drag queen aksesuāros, brīžiem itin valkājamas lietas, ko tādi hipsteri kā es un Agnese labprāt valkātu. Kad ejam tālāk veikalā uz mūsu pusi sāk nākt arī vīrietis, kas ļoti iederējās šajā veikalā - gludi skūtu galvu, fancy kreklu, kas labi piegūla augumam un koši sarkanas apaļas brilles. Šķiet viņa dzīvesbiedrs stāvēja pie kases līzīgā paskatā tikai viņa brilles bija tumšākas. Tad mēs attapāmies, ka ir līdz tikšanās brīdim atlikušas 10 minūtes. Tad nu arī izgājām neko nenopirkušas, tikai atklājušas Stokholmas interesantāko vietu.
Pēc gana pastaigas, kurā saule sildīja, varēja baudīt piekrastes ainavas un skolēni ik minūti jautāja vai mēs jau esam klāt, nonācām Vasa museet un Agnese ļāvās savām runāšanas spējām. Kā rezultātā iekšā muzejā tikām bez maksas visi, izņemot vienu skolotāju, jo gan es gan Agnese, gan vēl viena līdzjutēja tikām nostādīti kā skolēni, kuriem muzejs ir bezmaksas. Tas nekas, ka ne mums, ne daļai skolēnu skolēnu apliecību nebija.
 |
| Viena muzeja aktivitāte, var mūs un dažus skolēnus atrast te. |
Atpakaļ uz prāmja uzkāpa visi skolēni - great success. Spilgākais šim vakaram bija tas, ka mēs lielu daļi vakara pavadījām "koncertzālē", kur vislaik spēlēja relatīvi sakarīga grupa, kas ik pa laikam tika pārtraukta. Vienreiz vakarā ar loteriju, citos brīžos ar "brazīļu" "šovu". Brazīļu pēdiņās, jo vairāk atsita afrikāņu ritmus (bet horeogrāfam, ja tāds ir bijis, šķiet vienalga - kaut kas eksotisks, būs ok). Šovs pēdiņās, jo pamatā visi brazīļi izskatījās slikti - drēbes nebija ļoti loģiskas, jaunkundzēm vislaik apakšveļa nāca ārā, un vēl visādas detaļas, kas liek domāt, ka tam, kas to visu izveidoja ir reāli pohuj. Galvenais ir to izdarīt.
Pienāca arī brīdis, kad viņi nāca pie skatītājiem un aicināja nākt dejot. Kolēģe skolotāja tika uzaicināta. Agnese atteicās. Kad pie manis pienāca čalis un aicināja, nu tad bija sajūta, nu pag, uz skatuves gan jau, ka sliktāk nebūs. Un tad es nonācu skatuves vidiņā cenšoties dejot ritmā un pareizi kustinot kājiņas, manā priekšā ir tumsnīgsnējs gandrīz kails (mugurā bija mākslīgu dimantiņu stringi), kas cenšas ļoti kratīties, un tu centies atcerēties, ka jāizskatās taču priecīgai nevis ar apjukumu, izbrīna, neveiklības sejas izteiksmi.
Visi arī veiksmīgi nokāpa no prāmja.
P.S. Ceļojuma laikā ar Agnesi izklaidējāmies, uzņemdamas pašbilžu fotostāstu, ko skolēni steidza favorītot un retvītot. Bet tajā brīdī, kad vienu tvītu retvīto "Bezmaksas kredīti" es apjuku.
Komentāri
Ierakstīt komentāru