3 stundas 40 minūtes pēc apraksta patiesi šķita, ka tas
tramvajs ir ilgs, nevis ilgu. Bet kad sākās, tad tas laiks pagāja gaužām labi.
Turklāt, ilgu laiku (nekad?) nebiju sēdējusi tik tuvu skatuvei, ka var skaidri redzēt
aktieru sejas. Tas bija wow.
Blānšas aktrise. Biju redzējusi viņu iepriekš izrādēs.
Vienmēr mani kaut kas bija kaitinājis viņas balsī – tur bija kaut kas
nepiemērots – kaut kas teatrāls, nedaudz samākslots, uzspēlēts. Lūk, Blānšai
šīs balss īpašības bija ideālas. Visu cieņu, Elitai Kļaviņai, malacis. Vairākos
dialogos/monologos bija grūti atraut acis, bija tik viegli iegrimt tajā neprātā
un emocijās.
Ārkārtīgi patika arī Stellas atveidotāja. Nezinu vai tas ir
aktrises (d)efekts vai uzspēlēts, bet tāds nieciņš – īpatnējs runas veids
bija. Un tas atkal tik ļoti iederējās. Un kaut kādas dalītās emocijas, un
nepatiesais smaids, kad jādod Blānšai kūka dzimšanas dienā, un jāsaka, ka viss
ir kārtībā. Arī Mičš kruts.
Principā aktieru ansamblis bija diezgan lielisks. Vienīgais
par ko radās šaubas bija par Stenliju. Pēc filmas radās iespaids, ka viņam
jābūt glītam un būtībā seksīgam, bet Andris Keišs vairs nav tik jauns un
skaists bija Marlons Brando 1951. gada filmā. Mans iespaids bija, ka Stenlijam
jābūt ārkārtīgi izskatīgam – no turienes arī nedaudz nāk bravūra un tas stāstiņš par dāmīti, kas stāstījusi, ka viņš esot pirmklasīgs. Paskatoties uz
aktieri, kam nedaudz atkāpjas mati un arī augums vairs nav 20gadnieka uzbūves,
kaut kā šūpojās iespaids. Rīkle gods, godam kliedza gana skaļi un
mērkaķveidīgi. Arī sejas izteiksmes bija brīžiem tik ļoti primitīvas un
dabīgas, tajā pašā laikā nepievilcīgas, ka iederējās.
Jauneklis, kas ienāca pie Blānšas pārdot "Vakara zvaigzni",
bija ļoti glīts – neko daudz neteica, bija nedaudz stīvs – likās, ka viss
izcili. Bet tad, kad bija daudzie prom iešanas mēģinājumi, tomēr radās sajūta,
ka viņam nav vēl iestrādājusies skatuves sajūta. Ka vēl maziņš. Ka vēl nav
pieredzes uz skatuves. Nevis dzīvē, kā lomai piederās, bet uz skatuves.
Skaņu celiņš – ļoti patika diezgan beigās skanošā amerikāņu dziesmiņa, kas bija kautrīgā balsī un tikai balsī (Blānšas atveidotājas?) iedziedāta. Tā it kā es to dungotu pie sevis, it kā tas skanētu galvā. It kā Blānšas galvā, it kā manā.
Tajā pašā laikā ārkārtīgi nepatika sākums. Pašā sākumā ir priecīga dejojoša mūzika. Tad, kad vēl nav parādījusies, bet tūlīt jau nāk sāk skanēt mūzika, kas rada sajūtu par vājprātīgo. Varbūt traucēja tas, ka es zināju, ka Blānšai nebūs īsti labi kaut kas ar prātu. Un tad mani uzreiz iedzina beigu ainā prātā, ka tas bija principā mirklis, ko es gaidīju jau no sākuma.
Luga jau amazing. Filmā ir diezgan daudz dialogu. Tas labi iederas amerikāņu
lugā – asociācija ar amerikāņiem ir, ka viņi ir pļāpas. Līdz ar to, daļa
dialogu lieliski iederējās, tīri runāšanas pēc. No otras puses palika prātā daži
atslēgas vārdi, kurus, lai arī jau iepriekš tuvojoties konkrētajai ainai
skanēja galvā, bet arī tagad lika sirsniņā iedzelties. Piemēram, kad Mičs
Blānšas dzimšanas dienā atnāk vakarā notiek sarunas, sarunas, un tad viņš
pasaka, ka „tik aptraipītu es Tevi nevaru savai mātei rādīt.” Arī beigu ainā,
kad māsiņa saka, ka „tos nagus vajadzēs nogriezt”. Tiem pat nevajag būt
vārdiem, arī Stenlija dāvana Blānšai dzimšanas dienā un veids kā to pasniedza.
Ir tā, ka kaut kādas emocijas krājas, krājas, prāts nedaudz sajaucas un tajā
mirklī ir tinkš, un ir skaidrība. Ir apjausma par visādām lietām. Tas vaļā mutes mirklis.
Komentāri
Ierakstīt komentāru