Neveiklības sajūta pēc tikšanās dienas ar skolēnu vecākiem kaut kā mazākā līmenī, bet paliek.
Skolēni sāk ierasties jau 15 minūtes ātrāk, it kā jauki, nekavē, bet ko pie velna man ar viņiem tagad darīt? Līdz bez 15 ir sanākusi visa klase, nu ko, neveikls vieglu sarunu jūklis ar dažiem neveikliem mēģinājumiem aktivitātēm. Un tad jau jādodas ārā uz svinīgo. Visi jau kaut kur stāv, kur man tagad vispār iet? Ok, kāda kolēģe, kad apdomās nostājos viņai priekšā norāda, ka blakus varētu iekārtoties. Iekārtojamies. Visi izklīst kaut kur, jebkur, visur. It kā 10 m rādiusā, bet, kas tur īsti notika svinīgajā daļā, pateiks varbūt viens cilvēks un daļēji.
Nu neko. Pienāk tas brīdis, kad katru klasi izsauc un tā ar skolotāju priekšgalā dodas iekšā skolā. Jaunietis mikrofonā izsauc 10.c, mēs ejam, vismaz man šķita, ka ārkārtīgi uzsverot, ka jānopēta mani kārtīgi, kā jauno skolotāju. Nu ok. Es tik šķelmīgi smaidu un raiti soļoju iekšā.
Iekšā atkal iepriekš tika teikts, ka 12tie iedos klases audzinātājām uzdevumu klasei. Ok, es ieeju iekšā, redzu 12tos, kas cītīgi skatās, bet neko nedod, nu tad neko, droši soļoju tālāk. Bet tur otrā kolonnas pusē iedarbojās skolas sekretāre - re kur taču skolotāja. Skolēns: "Es atvainojos, jūs izskatījāties pārāk jauna." Nu laikam gan.
Jau iekšā skolā 12tie izveidojuši tādu kā aleju, tas ir, visi iet pa ceļu, kur abās malās stāv 12tās klases skolēni un aplaudē. Forša doma un tā. Un tas mirklis, kad skolēns skaļi jautā - "Vai tā ir skolotāja, vai skolniece?" Tad uz manu atbildi ar to pašu šķelīgo smaidu un piemiegtām acīm, ar vārdiem "Skolotāja", skolēns reaģēja ar ovācijām. Tā interesanti.
Nevajag aizmirst ikdienas stundas - ik pa laikam jautājums - skolotāj, cik jums gadu? Vai atveras klases durvis, skolēni, ko es nemācu, paskatās uz mani, labākajā gadījumā pasaka labdien, ver ciet durvis un ķiķina. Un ķiķina.
Un daži skolēni jau man seko twitter-ī. Labi, ka es neesmu draugos, sāktu vēl aicināt un es vēl sāktu pētīt profilus, patērētu par daudz laika.
Secinājums par pirmo nedēļu - divi visvairāk uzdotie jautājumi ir: "Vai tā ir skolniece vai skolotāja?" un "Skolotāj, cik jums ir gadu?" Fizika šobrīd visiem ir otrajā plānā. Domājams, ka tikai pagaidām. (Vieta ļauniem smiekliem).
Skolēni sāk ierasties jau 15 minūtes ātrāk, it kā jauki, nekavē, bet ko pie velna man ar viņiem tagad darīt? Līdz bez 15 ir sanākusi visa klase, nu ko, neveikls vieglu sarunu jūklis ar dažiem neveikliem mēģinājumiem aktivitātēm. Un tad jau jādodas ārā uz svinīgo. Visi jau kaut kur stāv, kur man tagad vispār iet? Ok, kāda kolēģe, kad apdomās nostājos viņai priekšā norāda, ka blakus varētu iekārtoties. Iekārtojamies. Visi izklīst kaut kur, jebkur, visur. It kā 10 m rādiusā, bet, kas tur īsti notika svinīgajā daļā, pateiks varbūt viens cilvēks un daļēji.
Nu neko. Pienāk tas brīdis, kad katru klasi izsauc un tā ar skolotāju priekšgalā dodas iekšā skolā. Jaunietis mikrofonā izsauc 10.c, mēs ejam, vismaz man šķita, ka ārkārtīgi uzsverot, ka jānopēta mani kārtīgi, kā jauno skolotāju. Nu ok. Es tik šķelmīgi smaidu un raiti soļoju iekšā.
Iekšā atkal iepriekš tika teikts, ka 12tie iedos klases audzinātājām uzdevumu klasei. Ok, es ieeju iekšā, redzu 12tos, kas cītīgi skatās, bet neko nedod, nu tad neko, droši soļoju tālāk. Bet tur otrā kolonnas pusē iedarbojās skolas sekretāre - re kur taču skolotāja. Skolēns: "Es atvainojos, jūs izskatījāties pārāk jauna." Nu laikam gan.
Jau iekšā skolā 12tie izveidojuši tādu kā aleju, tas ir, visi iet pa ceļu, kur abās malās stāv 12tās klases skolēni un aplaudē. Forša doma un tā. Un tas mirklis, kad skolēns skaļi jautā - "Vai tā ir skolotāja, vai skolniece?" Tad uz manu atbildi ar to pašu šķelīgo smaidu un piemiegtām acīm, ar vārdiem "Skolotāja", skolēns reaģēja ar ovācijām. Tā interesanti.
Nevajag aizmirst ikdienas stundas - ik pa laikam jautājums - skolotāj, cik jums gadu? Vai atveras klases durvis, skolēni, ko es nemācu, paskatās uz mani, labākajā gadījumā pasaka labdien, ver ciet durvis un ķiķina. Un ķiķina.
Un daži skolēni jau man seko twitter-ī. Labi, ka es neesmu draugos, sāktu vēl aicināt un es vēl sāktu pētīt profilus, patērētu par daudz laika.
Secinājums par pirmo nedēļu - divi visvairāk uzdotie jautājumi ir: "Vai tā ir skolniece vai skolotāja?" un "Skolotāj, cik jums ir gadu?" Fizika šobrīd visiem ir otrajā plānā. Domājams, ka tikai pagaidām. (Vieta ļauniem smiekliem).
:D Man tik ļoti ir patikuši šie skolotāju un 'lielās/pieaugušo dzīves' atstāsti.
AtbildētDzēstTe vieta maniem ļauniem (labāk gan teikt: ironiskiem) smiekliem - pēc pāris nedēļām no tā smagum smagā darba iemācīt skolnieciņiem mīlēt Fiziku, ātri vien sejā iecirtīsies rūdījums tā, ka neviens vairs neprasīs šaubīgus jautājumus, vai esi skolotāja.
Tomēr man pašai vienmēr ir licies forši, ka skolotāji nav veci sakārņi, bet gan jauni ar svaigu skatījumu uz lietām un dzīvi, gana pietuvināti realitātei, lai iedvesmotos. No tiem vecajiem var viedumu tvert. Veiksmi, skolotāja Plostniece!