Serža efekts u.c. homo novus.

Saraustītā sarunā sejugrāmatā uzzināju, ka cilvēkiem ir ideja doties uz šo. Iemetu aci, iepatikās, izlēmu  pievienoties.

Noskatītais treileris, vismaz manī radīju drusku savādāku iespaidu.Tagad skatoties - jā, tieši tā arī bija, bet brīsniņu atpakaļ, es šķiet skatījos ar trešdaļaci to visu. Bet izrādījās viss forši.

Izrāde sākas, kad vīrietis skafandrā izrāda/izstāsta telpu, kurā dzīvo Seržs un kuru mēs tagad apskatam. Ļoti patīkams ievadiņš - lieliski ieveda sajūtā, ka nu tik būs. Un, kad sākās (vīrietis izkāpa no skafandra un bija Seržs), tad tā sākās! Sākās ar to, ka viņš noguris pārnāk mājās, ielējis sev vīna glāzi nosēžas TV priekšā un skatās. Nevaru nepiekrist biedra teātra gājēja teiktajam - ka lielu daļu dzīves Seržs vienkārši iztērē bezjēgā. Darot neko. Un tad ir tās pāris minūtes laimes, kad viņš spīd. Bet arī tas, kā viņš spīdēja bija interesanti. Te atkal citu teātra gājēju citējot, ka viņš atgādināja mani - bez emocijām.

Ir tā lieta - mazie priekšnesumi, ko viņš veic cilvēkiem, kas atnāk ciemos, nesapratu, kas viņi bija, bet šajā jokainajā pasaulē, tas nebija svarīgi. Un viņš izdara nieciņu, un saskata tajā vislabāko lietu, tūlīt aiz sagrieztās maizes. Paškritika, protams, ir laba lieta, bet arī jāmīl tas, ko dari. Seržs, to darīja.

Atkal jāpiekrīt citas teātra biedres secinājuma frāzei, ka "viss ģeniālais ir vienkāršs". Cilvēki tomēr ir cilvēki un visprimitīvākās lietas iedarbojas ļoti labi. Seržs ieskrien durvīs dejojot - tumsā aptinies ar gaismas vadiem pie Billy jean apdares. Nu smieklīgi, lai gan nekas smieklīgs. Nu atrodiet cilvēku, kas nesmiesies par nelaimes gadījumiem. Nu kur?
Arī par to traģisko klusuma mirkli starp diviem cilvēkiem. Ne vienmēr, protams, viņš ir TIK neveikls, bet smieklīgs ne mazāk.

Vēl viens novērojums par sevi - es gan teātra izrādēs, gan filmās iesēžos uz skaņu celiņiem. Šajā izrādē - vienu brīdi Seržs sēž ēd viens pats picu, pieslēdzas sērīgāka mūzika - cik skumji izskatās, ka viņam ir. Viņš viens pats ar sevi spēlē ping-pongu, ieslēdzas kaut kas jestrāks un aidā - viņš ir pašapmierināts vientuļnieks.

Mīlīgi, ko lai saka. Ieteiktu, bet izrāde jau vairs nenotiek Latvijā. Jocīga, bet patiesa. Patiesībā apraksts ir diezgan patiess. Seržs māk mīlēt dzīvi. Darīt to, kas patīk. That's fucking it.

Otra homo novus lieta, ko redzēju iekš Baltajām naktīm - Lupatās. Pēc programmas pastāsta atkal iedomājo savā prātā citādu, bet bija ļoti forši. Jā, jāklausās nosaukumā - ja nebūtu daļas, kur viss sāk iet Lupatās, tad būtu ā, meh, jā, gribētos iemācīties žonglēt. Bet tā briesmīgā kliegšana kā apsēstiem, ar stulbiem argumentiem un biedējošiem smiekliem. Jā, tā bija bauda to skatīties. Palika brīžiem lielas acis un mute, bet aiz priekiem. Arī beigas pēc beigām, kad puisītis no skatītājiem, kad jau aktieri bija nogājuši, pienāca pie skatuves un cik vien tālu varēja meta ar ābolu pa skatuvi, bija burvīgas un iederīgas.