Patiesībā stāsts ir ļoti vienkāršs.
Reiz gadījās iepazīt vienu jauku Jāni, kurš tagad Latvijā parādās tikai uz svētkiem. Šī nedēļa tātad ir svētki.
Plāns satikt Jāni un aizbraukt līdz jūrai, attīstījās līdz Liepājai, tad nedaudz noplaka, un palika formātā - autoostā izdomāsim.
Sarakstam gājām cauri alfabētiskā secībā, tātad Bauska. Nebiju tur īsti bijusi. Tagad esmu pabradājusi pa Lielupes sākumu, nogājusi gar Bauskas alus darītavu un sadzelta ar Mūsas pakājes nātrēm. Lai vai kā braucot uz Bausku radās doma aiztikt līdz Uzvarai, par kuras lieliskumu liecināja ne tikai nosaukums, bet arī tas, ka Jānis tur bērnībā bija dzīvojis. Un tā sākās elegantā stopēšana.
Tas ir, ejam garām Bauskas alus darītavai ar alu jau ķeselē, redzam zīmi, ka Bauska beidzas, domājam, ka ša varēs sākt stopēt, mums gar degunu nobrāžas viegli smags auto, un strauji apstājas. Bažas par nolūzušu detaļu gana ātri izkliedēja šoferis, kurš sāka lasīt visus pamales ābolus. Tad nu pēc pāris teikumu apmaiņas, jau sēžam transporta līdzeklī un šoferis stāsta, ka Lietuvā nav cūku. Jāved no Uzvaras.
Uzvara ir izcili padomisks miests. Daudzdzīvokļu mājas, lielākoties apdzīvotas, vienotā stilā kā Zolitūdē, Pļaviniekos vai jebkurā citā mazpilsētā. Viss tāds plašs un diezgan sakopts, ir sajūta, ka joprojām Uzvara cer uz spēka atgūšanu (Padomju laikā izrādās uz turieni tika liktas lielas cerības un līdzekļi, lai izaugtu par varenu apvedceļu no Bauskas. )
Iekavās iekļautais ved uz mūsu piknika vietu. Izejot caur n-tajiem mazdārziņiem ar milzu bietēm un tantēm, kas skatās ar jokainu aci - sak, kas tie par randomeriem, arī fantazējot par jokainajām garāžām un klausoties Jāņa bērnības stāstus nonākam līdz interesantai konstrukcijai, kas bija paredzēta tam pašam apvedceļam. Rezultātā mums ir sarūsējusi, kāpējiem baudāma konstrukcija, pa kuru nonākt līdz Mūsas krastiem, skatīties uz bezrūpīgiem mazmiesta bērneļiem, kas mierīgi peldas, nekur nepieslēdz riteņus un vispār izbauda bezrūpību.
Ceļš līdz Bauskai - pirmā mašīna, kas brauca, paņēma. Ar šo šoferi nejauši sarunas par miršanu. Lauku miršanu, un Rīgas&lielpilsētu priekiem.
Arī ceļš Bauska-Rīga stopēšanas ziņā tāds pats, kā cūku šoferis - nostopējam mašīnu pirms sākuši stopēt. Mēs tikko sākam izgājuši uz vietas, kur sākt stopēt, mums sāk vicināt rokas simt metrus tālāk uz priekšu piestājusī mašīna, kas mūs aizveda līdz Rīgai - divi vācieši atbraukuši apskatīties. Cerams, ka neradījām pārāk skeptisku skatījumu uz Latviju.
Reiz gadījās iepazīt vienu jauku Jāni, kurš tagad Latvijā parādās tikai uz svētkiem. Šī nedēļa tātad ir svētki.
Plāns satikt Jāni un aizbraukt līdz jūrai, attīstījās līdz Liepājai, tad nedaudz noplaka, un palika formātā - autoostā izdomāsim.
Sarakstam gājām cauri alfabētiskā secībā, tātad Bauska. Nebiju tur īsti bijusi. Tagad esmu pabradājusi pa Lielupes sākumu, nogājusi gar Bauskas alus darītavu un sadzelta ar Mūsas pakājes nātrēm. Lai vai kā braucot uz Bausku radās doma aiztikt līdz Uzvarai, par kuras lieliskumu liecināja ne tikai nosaukums, bet arī tas, ka Jānis tur bērnībā bija dzīvojis. Un tā sākās elegantā stopēšana.
Tas ir, ejam garām Bauskas alus darītavai ar alu jau ķeselē, redzam zīmi, ka Bauska beidzas, domājam, ka ša varēs sākt stopēt, mums gar degunu nobrāžas viegli smags auto, un strauji apstājas. Bažas par nolūzušu detaļu gana ātri izkliedēja šoferis, kurš sāka lasīt visus pamales ābolus. Tad nu pēc pāris teikumu apmaiņas, jau sēžam transporta līdzeklī un šoferis stāsta, ka Lietuvā nav cūku. Jāved no Uzvaras.
Uzvara ir izcili padomisks miests. Daudzdzīvokļu mājas, lielākoties apdzīvotas, vienotā stilā kā Zolitūdē, Pļaviniekos vai jebkurā citā mazpilsētā. Viss tāds plašs un diezgan sakopts, ir sajūta, ka joprojām Uzvara cer uz spēka atgūšanu (Padomju laikā izrādās uz turieni tika liktas lielas cerības un līdzekļi, lai izaugtu par varenu apvedceļu no Bauskas. )
Iekavās iekļautais ved uz mūsu piknika vietu. Izejot caur n-tajiem mazdārziņiem ar milzu bietēm un tantēm, kas skatās ar jokainu aci - sak, kas tie par randomeriem, arī fantazējot par jokainajām garāžām un klausoties Jāņa bērnības stāstus nonākam līdz interesantai konstrukcijai, kas bija paredzēta tam pašam apvedceļam. Rezultātā mums ir sarūsējusi, kāpējiem baudāma konstrukcija, pa kuru nonākt līdz Mūsas krastiem, skatīties uz bezrūpīgiem mazmiesta bērneļiem, kas mierīgi peldas, nekur nepieslēdz riteņus un vispār izbauda bezrūpību.
Ceļš līdz Bauskai - pirmā mašīna, kas brauca, paņēma. Ar šo šoferi nejauši sarunas par miršanu. Lauku miršanu, un Rīgas&lielpilsētu priekiem.
Arī ceļš Bauska-Rīga stopēšanas ziņā tāds pats, kā cūku šoferis - nostopējam mašīnu pirms sākuši stopēt. Mēs tikko sākam izgājuši uz vietas, kur sākt stopēt, mums sāk vicināt rokas simt metrus tālāk uz priekšu piestājusī mašīna, kas mūs aizveda līdz Rīgai - divi vācieši atbraukuši apskatīties. Cerams, ka neradījām pārāk skeptisku skatījumu uz Latviju.
Komentāri
Ierakstīt komentāru