Vārgumiņa pārņemtā rītā saņēmu ziņu no Zanes, ka ejam uz kino - filmu "Amour", ko rāda Splendid palace. Nav faila par ko ir filma, bet, ja jau Splendid palace tad slikta nebūs. Nebija.
Jau sākums bija iespaidīgs - man gan vēl sākumā dragāja visas random domas pa galvu, šķiet, ka daudz palaidu garām, bet policijas ielaušanās un nāve ir gana uzmanību saistoši. Ļoti patika arī nākamais kadrs, kur rāda nevis darbību uz skatuves, bet skatītāju reakciju - uzreiz kaut kā skaidrāka sajūta par lietām - gan, ko režisors grib parādīt, gan, kas man tagad vispār ir jādara.
Ļoti iederējās un patika garie kadri - kad norisinās saruna, ir paņemts kāds gana attāls leņķis, lai viss dialogs varētu ietilpināties vienā kadrā. Ieskaitot, cilvēku kustības, olas vārīšanu un visas pauzes. Ja cilvēks sēž ar muguru, tas netraucē, pat palīdz dialoga uztverei. Arī tikko ciemos atnācis cilvēks, kam jāuzgaida mirklītis. Tu skaties uz cilvēku, kas tikko atnācis, bet gaida, un domā - nu ja tā taču notiek. Viss ir pareizi.
Šie ir vieni no iemesliem, kas filmu padarīja ļoti cilvēcisku - jā, cilvēki sarunās arī pauzē, sarunā muļķības, cilvēki vispār nerunā tik daudz. Skaņu celiņš vispār īsti nebija, nebija daudz dialogu. Dažbrīd tika likts uzsvars uz skaņām, kas nav gluži vārdi - nopūtas, rīšana, skaņu šļupstēšana. Arī daži random mirkļi, kas šķiet raksturīgs pilnīgi citam kino veidam, tik ļoti neiederas, ka ļoti iederas. Cilvēks, kā tāds ir dažāds - tur parādās no visām pusēm - tas savelk tuvāk ar galveno varoni.
Jā, filma patiesi liek domāt par mīlestību. Bet vismaz man daudz vairāk par vecumdienām un vientulību. Cilvēkam vajag vismaz dzīvu, siltu dvēseli. Lai nepaliktu jucis un ārprātā bēdīgs arī dvēseli ar ko var parunāt.
Vienmēr skatoties kādas filmas, kur izveidojas kāds pāris un tās ir laimīgās beigas, tad nu neviļus nāk prātā jautājums - kas par huiņu? Cilvēki saiet kopā un izšķiras. Mūžīga mīlestība re ka ilgst līdz kapa malai.
Kā jau teicu, dialogu nebija pārlieku daudz. Pēdējais kadrs bija pilnīgā klusumā. Parādās titri, pilnīgs klusums turpinās arī kino zālē. Nebijām gan pārlieku daudz cilvēki. Bet pilnīgs klusums.
Kino teārtrī bija gana vēss, lai izejot ārā būtu tādas vēsuma trīsiņas, kas izcēlās karstajā laikā. Un tu staigā, kā nesaprātīgs iekš veikala, jo gribas ēst, bet par fiziskām lietām nu nav neviena faila prātā. Klīsti kā zombijs, domā par tikko redzēto. Klīsti un domā.
Kopumā lieliska filma - vienīgi vai atbilstoša vārgumiņa rītam, to gan varētu apšaubīt.
Un paldies Zievas daļai, kas neesmu es, par lielisku vārgumiņa dienu vispār.
Jau sākums bija iespaidīgs - man gan vēl sākumā dragāja visas random domas pa galvu, šķiet, ka daudz palaidu garām, bet policijas ielaušanās un nāve ir gana uzmanību saistoši. Ļoti patika arī nākamais kadrs, kur rāda nevis darbību uz skatuves, bet skatītāju reakciju - uzreiz kaut kā skaidrāka sajūta par lietām - gan, ko režisors grib parādīt, gan, kas man tagad vispār ir jādara.
Ļoti iederējās un patika garie kadri - kad norisinās saruna, ir paņemts kāds gana attāls leņķis, lai viss dialogs varētu ietilpināties vienā kadrā. Ieskaitot, cilvēku kustības, olas vārīšanu un visas pauzes. Ja cilvēks sēž ar muguru, tas netraucē, pat palīdz dialoga uztverei. Arī tikko ciemos atnācis cilvēks, kam jāuzgaida mirklītis. Tu skaties uz cilvēku, kas tikko atnācis, bet gaida, un domā - nu ja tā taču notiek. Viss ir pareizi.
Šie ir vieni no iemesliem, kas filmu padarīja ļoti cilvēcisku - jā, cilvēki sarunās arī pauzē, sarunā muļķības, cilvēki vispār nerunā tik daudz. Skaņu celiņš vispār īsti nebija, nebija daudz dialogu. Dažbrīd tika likts uzsvars uz skaņām, kas nav gluži vārdi - nopūtas, rīšana, skaņu šļupstēšana. Arī daži random mirkļi, kas šķiet raksturīgs pilnīgi citam kino veidam, tik ļoti neiederas, ka ļoti iederas. Cilvēks, kā tāds ir dažāds - tur parādās no visām pusēm - tas savelk tuvāk ar galveno varoni.
Jā, filma patiesi liek domāt par mīlestību. Bet vismaz man daudz vairāk par vecumdienām un vientulību. Cilvēkam vajag vismaz dzīvu, siltu dvēseli. Lai nepaliktu jucis un ārprātā bēdīgs arī dvēseli ar ko var parunāt.
Vienmēr skatoties kādas filmas, kur izveidojas kāds pāris un tās ir laimīgās beigas, tad nu neviļus nāk prātā jautājums - kas par huiņu? Cilvēki saiet kopā un izšķiras. Mūžīga mīlestība re ka ilgst līdz kapa malai.
Kā jau teicu, dialogu nebija pārlieku daudz. Pēdējais kadrs bija pilnīgā klusumā. Parādās titri, pilnīgs klusums turpinās arī kino zālē. Nebijām gan pārlieku daudz cilvēki. Bet pilnīgs klusums.
Kino teārtrī bija gana vēss, lai izejot ārā būtu tādas vēsuma trīsiņas, kas izcēlās karstajā laikā. Un tu staigā, kā nesaprātīgs iekš veikala, jo gribas ēst, bet par fiziskām lietām nu nav neviena faila prātā. Klīsti kā zombijs, domā par tikko redzēto. Klīsti un domā.
Kopumā lieliska filma - vienīgi vai atbilstoša vārgumiņa rītam, to gan varētu apšaubīt.
Un paldies Zievas daļai, kas neesmu es, par lielisku vārgumiņa dienu vispār.
Jauki pēc pusotras nedēļas šo atcerēties. :)
AtbildētDzēst