Viegls pavasaris


Viegli. Lasot Ziedoni paliek viegli. Atšķir jebkuru lappusi, izlasi un mierīgā prātā nopūties – jā. Noskaņai (3.dziesma).
Stāvot pie Doma baznīcas dzirdot dievkalpojumu Ziedonim, visas piemiņas lietas. Arī ir tā labi. Nez vai tas ir latviešiem kapu kultūrā, bet man ir patiess prieks, ka viņš ir dzīvojis, un liek man smaidīt un raudāt arī tagad. 
Nelielais jauniešu pulciņš ar Ziedoņa grāmatām sapulcējās pie Doma baznīcas, jokainā noskaņojumā – nav skaidrs, kas notiek visādi cilvēki bildē/filmē Tevi, jo pulciņš jauniešu redz ar Ziedoņa grāmatām – es tak atnācu, jo likās jauki. 

Mainoties ar Zani ar Ziedoņa epifānijām – dzejoļiem, drīz arī cilvēki sāk nākt ārā. Arī bēru gājiens tāds jocīgs. Vispirms iznāk karavīri ar bēru vainagiem (tiem bija kaut kāds nosaukums saistībā ar strausiem), nostājas līnijā mums priekšā, tad pagriežas ar seju pret mums – ar visām puķēm un vainagiem ar vārdiem uz lentēm duroties mums sejā. Neveiklais mirklis, kad cilvēks, kas to tā kā organizē lūdz viņiem pakāpties solīti atpakaļ. Karavīru sejās izskatās neizpratne par to, ka tā nav pavēle – ko tagad darīt?
Tad arī nāk laukā Kaupers ar krustu, vīri baltos lindrakos, un 6 vīri melnā, kuru sejās mijās, mulsums, skumjas un nogurums, nesdami zārku. Visā procesijā gana drīz parādījās visādi svarīgi cilvēki, kas domājams nav tuvākie Ziedoņa draugi, kuru sejās bija lasāmas dabīgas skumjas. Protams, nosēžot ceremoniju baznīcā, no skumju uznākšanas nevar izvairīties, bet man tikko lasot par „iešanu mežā” un, ka „par mīlestību vajag paklusēt”, tas atkal šķita kaut kā jokaini.

Tas viss dziedot/dungojot sērīgu meldiņu. Kas noslēdzas ar sievieti, kas pienāk klāt un jautā vai drīkst nolasīt, kaut ko iz Ziedoņa grāmatas – pati samulsusi, un nesaprazdama, ko mēs īsti tur darām (gluži kā mēs, lai būtu godīgi). Viņa atšķīra, lasīja vārdus, kas nevarētu būt atbilstošāki mirklim, sāka birdināt pa vienai asarai, turpināja lasīt. Arī sejā bāzīgā kamera viņu nenovirzīja no lasīšanas caur asarām.
Ziedonis ir tik dabīgs. Es patiesi neatceros, kas bija tā epifānija, ko viņa lasīja, bet tas bija ļoti piemēroti. Tik pareizi un tā kā tam jābūt. Arī, kad operators mums ar Zani lūdza kaut ko izlasīt, tas, kas atšķīrās bija vienkārši dabīgi un pareizi.

Tad es stāvēju tramvaja pieturā un skatījos uz tanti, kas ar sniega lāpstu pārgrūstīja ledus klucīšus vairāk kopā. Stāvēju un domāju par ziedoni, to, kas pavasaris.

Komentāri