Viss sākās, ar kādu kartupeļu talku, kuras dēļ pirms gada atteicos piedalīties Dublis'11. Pēc tam klausoties jūsmu stāstos domāju, tā vairs nedarīt. Tad pienāca pēdējā pieteikšanās nedēļa, manā komandā bija viens cilvēks, saņēmu zvanu no Ievas - eu, Sanita ir apslimusi, gribi būt ar mums (komanda Riekstkoži)? Es biju reāla un teicu jā. It kā skumji par Sanitu un vēlu viņai visu labāko veseļojoties, bet.. jēj.
Ceturtdiena. Īsziņa - 14.35 no centra attiet autobuss uz Zolitūdi - tiec? Šūr, ka tieku. Tā nu noraidot idejas par ķirsīšiem un Ziemassvētku vecīšiem, kļuvām par līgavām. Un loģiski, ka bēgošām. Tie palagi un aizkari tomēr iedvesmoja.
Piektdiena. Vakars bija jauks - turpinājās smiešanās par Tomu (I mean Almu) ar krūtīm un sirsniņainu džemperi, pievienojās smiekli par Guntiņu un viņas krūšu spalvām. Kroķītes salikām, cik spējām, jāpaspēj Daci apsveikt aizskriet.
Sestdiena. Modinātājs nozvana - Ieva neceļas - gan jau vēl agrs. Guļu. Modinātājs zvana otreiz (vismaz es dzirdu otreiz) Ieva saka celies - es saku, es vēl drusku pagulēšu, kamēr tu dušā. Ieva - nebūs dušas ir 8.20 (izbraukt paredzēts 8.30). Lieki teikt, ka neizbraucām laikā.
Bet viss forši - ierodamies tikai ~30 min pēc kapteiņu sapulces. A izrādās nē. Viss pārcelts par stundu ātrāk, mūs nevarēja sazvanīt, bet mēs startējam pēc tām pašām 30 min. Ātri sataisījāmies (domājams visātrākā līgavas tērpšanās ever) un atlika vēl 10 min bildēšanai.
Un tad arī sākās. Pirmais kalns - visi smuki ātri tipina lejā, es tikai ar dibena palīdzību tieku lejā. Bet uz priekšu tieku. Un bija daudz, daudz uzdevumi. Man tas dikti, dikti patika. Varējām gan savas virvju prasmes, gan matemātiskās (Ieva ir kalkulators, patiesībā ātrāka - tik ātri kā viņa izrēķina, nevar paspēt ievadīt ciparus), gan draudzīgumu. Tik jauka sajūta - it kā upīte - pohuj. It kā baigie dubļi - pohuj. It kā baigi slīd - pohuj. Buldozera gaitā cauri un uz priekšu. Manas kājas gan tagad ir sadrāztas, bet oh well.
Kaut kur pusē tērpi sāka kļūt reāli traucējoši - samirkušas un sadubļotas lupatas pinās pa kājām - bet ir lietas, kas ir jādara. Arī jāstutē otra dibens kalnā, kad pašam kaut cik stabils pamats zem kājām.
Kāpēc Dublis ir dublis? Nepietiek ar to, ka brienot cauri paslapjam mežam, tu sadubļosies enīvei. Ir tāds posms, kur čalis ādas jakā un aizsargkrāsu biksēs turēs Tavas brilles, kamēr tu ķepsi dubļu tranšejā. Ne tik ļoti netīrums un vēsums būtu palicis atmiņā, kā reālais grūtums, it īpaši izcelties ārā. Pēc punkta tu esi reizes trīs smagāks.
Finišējām jauki - rociņās. Bet tad pēc mazgāšanās dīķī un sildīšanās pussiltā pirtī, bija plkst. 16.00. Apbalvošana 24.00 (paredzēta - iespējams, ka kavēsies). Laižam uz Siguldu pēc kastītēm. Sigulda vispār neslikta pilsēta ar daudzām vietām krosiņiem (kā sajūsminājās Šmī). Mana pirmā ēdienreize Hesītī (bet ar Kuponiem), un tad dilemmai braukt uz Rīgu vai atpakaļ nolēmām pasnaust turpat pieDublī. 5catā nav ērtākais daudzums kā gulēt, bet kad nāk miegs, tad viņš atnāk.
Kad pasnausts un nutellas maizīte ar bageti apēsta, bikses ar ābolu sulu aplietas, var iet paklausīties Rīta stienī. Dikti sapriecājos par solista balkānisko izskatu. It kā jau biju viņus redzējusi, bet tik tagad sapratu, cik sasodīti līdzīgs viņš ir Gogol bordello Jevgēnijam. ~40 min pēc pusnakts apbalvošana arī sākas. Neesam ne atraktīvākie, ne modīgākie. Vietas arī nav (uz tām mēs īsti necerējām). Un tad Draudzīgākās komandas balva. Pēc ilgām pļāpām iz Gogol bordello kopijas čaļa un vairākiem rēcošiem kliedzieniem Draudzība arī izskanēja mūsu komandas vārds. Kūl. Tā mēs nonācām uz skatuves un kliedzām parastās sentences - Rūgts, mēs par demogrāfisko attīstību, un DRAUDZĪBĀĀĀĀ. Un man tagad uz plaukta stāv dubļi mini burciņā, kas ir diezgan kruta ideja.
Paldies Jauniem Vanagiem. Krā.
Ceturtdiena. Īsziņa - 14.35 no centra attiet autobuss uz Zolitūdi - tiec? Šūr, ka tieku. Tā nu noraidot idejas par ķirsīšiem un Ziemassvētku vecīšiem, kļuvām par līgavām. Un loģiski, ka bēgošām. Tie palagi un aizkari tomēr iedvesmoja.
Piektdiena. Vakars bija jauks - turpinājās smiešanās par Tomu (I mean Almu) ar krūtīm un sirsniņainu džemperi, pievienojās smiekli par Guntiņu un viņas krūšu spalvām. Kroķītes salikām, cik spējām, jāpaspēj Daci apsveikt aizskriet.
Sestdiena. Modinātājs nozvana - Ieva neceļas - gan jau vēl agrs. Guļu. Modinātājs zvana otreiz (vismaz es dzirdu otreiz) Ieva saka celies - es saku, es vēl drusku pagulēšu, kamēr tu dušā. Ieva - nebūs dušas ir 8.20 (izbraukt paredzēts 8.30). Lieki teikt, ka neizbraucām laikā.
Bet viss forši - ierodamies tikai ~30 min pēc kapteiņu sapulces. A izrādās nē. Viss pārcelts par stundu ātrāk, mūs nevarēja sazvanīt, bet mēs startējam pēc tām pašām 30 min. Ātri sataisījāmies (domājams visātrākā līgavas tērpšanās ever) un atlika vēl 10 min bildēšanai.
Un tad arī sākās. Pirmais kalns - visi smuki ātri tipina lejā, es tikai ar dibena palīdzību tieku lejā. Bet uz priekšu tieku. Un bija daudz, daudz uzdevumi. Man tas dikti, dikti patika. Varējām gan savas virvju prasmes, gan matemātiskās (Ieva ir kalkulators, patiesībā ātrāka - tik ātri kā viņa izrēķina, nevar paspēt ievadīt ciparus), gan draudzīgumu. Tik jauka sajūta - it kā upīte - pohuj. It kā baigie dubļi - pohuj. It kā baigi slīd - pohuj. Buldozera gaitā cauri un uz priekšu. Manas kājas gan tagad ir sadrāztas, bet oh well.
Kaut kur pusē tērpi sāka kļūt reāli traucējoši - samirkušas un sadubļotas lupatas pinās pa kājām - bet ir lietas, kas ir jādara. Arī jāstutē otra dibens kalnā, kad pašam kaut cik stabils pamats zem kājām.
Kāpēc Dublis ir dublis? Nepietiek ar to, ka brienot cauri paslapjam mežam, tu sadubļosies enīvei. Ir tāds posms, kur čalis ādas jakā un aizsargkrāsu biksēs turēs Tavas brilles, kamēr tu ķepsi dubļu tranšejā. Ne tik ļoti netīrums un vēsums būtu palicis atmiņā, kā reālais grūtums, it īpaši izcelties ārā. Pēc punkta tu esi reizes trīs smagāks.
Finišējām jauki - rociņās. Bet tad pēc mazgāšanās dīķī un sildīšanās pussiltā pirtī, bija plkst. 16.00. Apbalvošana 24.00 (paredzēta - iespējams, ka kavēsies). Laižam uz Siguldu pēc kastītēm. Sigulda vispār neslikta pilsēta ar daudzām vietām krosiņiem (kā sajūsminājās Šmī). Mana pirmā ēdienreize Hesītī (bet ar Kuponiem), un tad dilemmai braukt uz Rīgu vai atpakaļ nolēmām pasnaust turpat pieDublī. 5catā nav ērtākais daudzums kā gulēt, bet kad nāk miegs, tad viņš atnāk.
Kad pasnausts un nutellas maizīte ar bageti apēsta, bikses ar ābolu sulu aplietas, var iet paklausīties Rīta stienī. Dikti sapriecājos par solista balkānisko izskatu. It kā jau biju viņus redzējusi, bet tik tagad sapratu, cik sasodīti līdzīgs viņš ir Gogol bordello Jevgēnijam. ~40 min pēc pusnakts apbalvošana arī sākas. Neesam ne atraktīvākie, ne modīgākie. Vietas arī nav (uz tām mēs īsti necerējām). Un tad Draudzīgākās komandas balva. Pēc ilgām pļāpām iz Gogol bordello kopijas čaļa un vairākiem rēcošiem kliedzieniem Draudzība arī izskanēja mūsu komandas vārds. Kūl. Tā mēs nonācām uz skatuves un kliedzām parastās sentences - Rūgts, mēs par demogrāfisko attīstību, un DRAUDZĪBĀĀĀĀ. Un man tagad uz plaukta stāv dubļi mini burciņā, kas ir diezgan kruta ideja.
Paldies Jauniem Vanagiem. Krā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru