Pareizā valsts

Esmu atpakaļ pareizajā valstī. Jau kādu laiku.
Stāvot skatuves priekšā pie Oranžajām brīvdienām, kad lēkājošu, lielu un sviedros izmirkušu vīriešu pūlis ir aizgrūdies uz pāris akordiem uz priekšu, tanī brīdī tu stāvi skatuves gandrīz vai pašā priekšā bet 2 metru rādiusā nav neviena. Sajūta, ka OB spēlē man. Sajūta, ka esmu atpakaļ pareizajā valstī.

Sazaspēju uz teātri tikt. Ar tvitterspēku. Kā man gāja.

Operā es ārkārtīgi izbaudu mirkli, kad orķestris skaņojas – tūlīt sāksies un viss būs izcili sajūta.

Teātrī savukārt ir tas mirklis, kad aktieri pēc  izrādes stājas aplausu priekšā, sāk atiet no lomas. Tad tu viņos vari izlasīt visu izrādi. Tanī brīdī arī pie "Hanana" salikās emocijas.

Visas tās dienas nepareizības sākās ar bruģi un olām uz velo bagāžnieka. Rezultāts pazaudēta pase.

Vietas mums bija teorētiski citās ložās, bet praktiski ar Lauru sēdējām blakus. Tā sēžot aizmugurējā no 2 rindām, man tā kā blakus nosēdās paapaļs vienmēr nosarcis kungs ar bikšturiem. Paņēma krēslu un iebīdīja starp diviem priekšā esošajiem tukšajiem. Kad atnāca kundzīte sārtā blūzē ar izšuvumiem, nedaudz iesirmiem matiem, kurai bija jāsēž priekšā, nevarēja tikt garām, onka reaģēja tieši nekā, šī atkal runājot kā kundzīte (ar sevi, dzirdot citiem), paņēma krēslu un aizbīdīja uz otro rindu. Kad ienāca puisis ar pancisku ezīti, notetovētām rokām un 80to brillēm, un skaļi teica meklēja savu vietu, bija skaidrs, ka onkam štrumbancēs būtu jāpabīdās, tā kā šis joprojām sēž starp diviem priekšējiem krēsliem, no kuriem viens vairs tur nemaz neatrodas. Šim galīgi nepieleca, puisis vēderu ierāvis bāzās iekšā gar maliņu, kundzītei palīdzot, bet man muti pavērtai skatoties. Kad pankiņš vārdiski beigu galā palūdza, lai šis pabīdās – iedomājies, nu – šis arī pabīdījās.

Pati izrāde ir tipiskie lauku stāsti saviņķelēti kopā un pagriezti skaļāk. Jauki laikam ir pilsētas jaunietim uz to skatīties, bet es taisni iepriekšējā nedēļas nogalē sēdēju un klausījos stāstos, sākot ar 7 zosīm, kas aizlidoja, Blaumaņa cienīgu stāstu par tēvu, kas slīka upē, kamēr vienrokainā māte skrēja saukt 15gadīgo meitu, kas arī stāstīja šo stāstu, kā arī par manu vecomāti, kas nu jau zaudējusi spēju radīt jaunas atmiņas, kā arī valdīt par savu ķermeni un tās izdalījumiem, kas nedaudz ir novedis manu krusttēvu pie vēl lielāka alkohola patēriņa – bez divucīša nav dienas. Skumji un izklausās iz pagātnes.

Vienīgais, kas man reāli nepatika izrādē bija, ka galvenā varone vecāmāte lamājoties teica „Kuce”. Manās asociācijās vecāka gada gājuma cilvēka daudz neizmanto šo vārdu, priekš tam ir „zaļās muižas akā dirsējs”, un vēl sievas balss bija iztaisīta kā nodzerta, ne vienkārši veca. Un kroplais dēls, brīžiem šķita par daudz kropls.

Citādi par aktierspēli un visādām varu pievienoties tam kājās lēcošajam pūlim izrādes beigās. Adekvāti.