καλό ταξίδι

Pēc nedēļas slimīcā loģiski, ka gribās izlocīt kājas pastaigā... vai pārgājienā. Tā kā otrais nāca kā piedāvājums iepriekšējā vakarā, aidā.

Brokastis universitātē (bezmaksas, bet dod tikai maizi margarīnu, medu un tēju/kafiju), aliņš slovākam somā uzvaras gadījumā (virsotnē), un autobusā iekšā. Pēc 20 min brauciena, dažu stundu (šķiet 4) kāpiena, kādas piecas reizes pasakot, nu jau šķiet, ka vairs nav tālu, ap padsmit pauzēm, kas tika maskētas, kā paskat, cik smuks skats, jānobildē, vienas grieķu sarunas, un tikai vienas apmaldīšanās, un, protams, vienas ēšanas pauzes, nonācām galā. Pa ceļam izmetot līkumu sniega klājumā. Kalna galā tornis. Tornī neviena nav. Ap torni ēkas. Ēkās neviena nav. Tālāk citi torņi. Tur neviena nav. Tā kā žoga arī nav, tad tornī kāpt tika izlemts diezgan ātri.

Atpakaļ kāpiens pa īsākajiem ceļiem, tas ir, slēpošana ar kedām pa akmeņiem noveda mūs lejā stundās trīs. Ar vēl vienu ēšanas pauzi, lai gan ēdām tikai ķīnietes šokolādi un ūdeni. Nonākam atpakaļ ciematā no kā sākām, bet transporti atpakaļ uz pilsētu vairs neiet. Neko 10 km iet, ir ok. Papļāpājām ar aitu bariņu aitiski, pirms tam samājušies ar īpašniekiem, un sākām ciemata izstaigāšanu (iz – tā kā cauri). Bet pārāk drīz brauca divas mašīnas, kuras piestāja, kad pavicinājāmies, un aizšāva mūs līdz pat koju durvīm.

Kāpienā augšup, tāda pieturvieta.

Kāpiena komanda+ otrs slovāks bildē

Ēdienpauze

Sniega eņģelis. Atstāja manu dibenu slapju uz kādu stundu.

Torņelis galā

Pēc pāris nedēļām devāmies jau nopietnākā mašīnu izbraucienā. Uz Meteoru-Delfiem.

Devāmies mēs 3 mašīnas. Divas īrētas, trešā bulgāru meitenes. Sanāca, ka es tiku mierīgajā mašīnā. Gulējām daudz. Bet. Ikkatrs mūsu mašīnas braucējs pabija arī pie stūres. Mani 10 metri bija pēc tam, kad jau atbraucām atpakaļ un mums bija kāda lieka stundiņa laika – pirmā braukšanas stunda ar turku.

Kopumā braukšana bija jestra, gan seju rādīšanā, gan mētāšanās ar apelsīna mizas gabaliem, gan muļķīgas sarunas un  līkumošana pa grieķu serpentīniem

Meteora ar klosteriem. Kruti sēdēt tāda akmeņa malā.

Bet vēl krutāk tādā uzkāpt. 

Pa nakti palikām hostelītī un kas pavērās pa mūsu balkonu - viens no akmeņiem,  kur vakarā  sēdējām ar mirgojošās pilsētas skatu, iztukšojām pa vīna glāzei un runājāmies.

Lieldienu rīts - polietes sakrāsotās olas un olu kaujas, vietējais bērnu laukums ar šūpolēm.

Viens dīvains indietis dikti gribēja masāžu. 

Kruts ezers pa ceļam nozīmē visādas jocīgas kopbildes.

Šobrīd gribēju vēl tikai par vēl vienu piedzīvojumu pastāstīt, lai arī rindā vēl daži gaidīs. 

Kādu laiciņu plānojām doties uz Atēnām pie Helēnas, bet vislaik kaut kas mainījās. Tad nu vienā brīvlaika vakarā pazvanu, jautāju, kā iet un tādas lietas. Šī atbild, ja gribat varat rīt braukt ciemā. Domāts darīts.

Rīts. Dodamies (daudzskaitlis – es un Mariona = franču meitene) uz vilcienu, lai tiktu uz centru. Ha, Lieldienu brīvdienā šis neatnāca. Gājām uz autobusa pieturu, tā kā šie arī nenāca nostopējām mašīnu ar onku kas pļāpāja par Sarkozī un viņa sievu. 

Tad pēc dažu stundu brauciena ar murgainu miegu, e voila, Atēnas. Precīzāk kaut kas ellē ratā tālu no Helēnas mājas, kur mēs nakšņosim. Bet pēc takša, metro gandrīz pilnā līnijas garumā un Helēnas mammas mašīnas mēs nonācām mājā. Pirmais ko mums pateica ir – vakar beidzās gavēnis, tad nu šodien mēs ēdīsim, mums ir divi jēri. Un tad nu to mēs arī darījām paralēli iepazīstoties ar ģimeni un draugiem kopskaitā cilvēki ap 30. Mazajiem ķipariem mēs patikām, viens mani iemīļoja īpaši – ne tikai vislaik nāca sēdēt klēpī, bet arī skatīdamies uz manām krūtīm sāka tās bakstīt izsakot dīvainus vārdus, kas grieķiski varētu nozīmēt attiecīgo objektu. Tad gan visiem pie galda bija jautri. Bet Helēnas ģimene bija jauka, mēs šķiet viņiem patikām, pat bija daži komplimenti – viens teica, ka es ar izlaistiem matiem izskatos pēc Ievas (tās, kas baroja Ādamu ar nepareizo ābolu), cits teica, ka man jāapdomājot kontaktlēcu lietošana, esot jauka seja.

Pēc māgas pielikšanas 1 pāris stundu garumā, devāmies izlūkot centru. Atēnās par sabiedrisko transportu nav svarīgi – Helēna te dzīvoja, bet ne reizes neesot redzējusi kontroli. Vai nē laikam bija viena reize, kad viņa aizbēga. Viss bija kluss todien pilsētā, ar pūlēm atradām vietu, kur izdzert kafiju. Vēl vēlāk satikām Helēnas nākamo sapņu vīrieti (kopš manas būšanas šeit viņai ~7 ir bijuši). Bet tomēr ir nereāli kruti staigāt pa pilsētu vakarā un ik pa laikam ieraudzīt Akropoli. 

Ar skatu uz Atēnām. Dejojām, kāpām un ēdām popkorna spaini.

Nākamā dienā devāmies iekarot pilsētu. Helēna pazaudē telefonu metro un mēs izīrējam jocīgu braucamrīku, jo nebija dārgi, bet toties bija pamatīgi jautri.

Pārvietojāmies pa auto ceļiem. Izsmējāmies par visu dienu.

Pavazājāmies pa centru – paklausījamies kliedzošajā ielu muzikantā kas „izpildīja” Bītlu dziesmas, un satikām manu paziņu Stati, pasēdējām jaukā kafejnīcā/bārā, un tad satikām Helēnas divas jaukas draudzenes, ar kurām devāmies netālu esošās nakts dzīves meklējumos. Sākumā bija viens vecais onka, kas uzmācās – tādā diezgan hipsterīgā bārā. Tad tur bija bariņš grieķu, kas nāca ar mums runāties. Viens bija ekstra smieklīgs – nerunāja angliski, es, savukārt šim grieķiski stāstīju, ka es nerunāju grieķiski, un šis to pārjautāja kādas reizes piecas. Tad viņš kaut kā izstāstīja par robotu Ievu, kaut kādu saistību ar viņa bijušo draudzeni.

Diena sākās ar gulēšanu līdz ~12, brokastīm ~13 un pusdienām pie Helēnas brāļa kaimiņos un brāļa bērniem ~16, pēc kā devāmies uz muzeju. Tur daudz vecu Atēnu ar piedevām. Pēc pasēdēšanas patiešām jaukā kafejnīcā nolēmām ar pēdējiem transportiem doties mājās, un, protams, pielikt māgu numur n.

Helēna ar ģimeni dotas uz tantes māju, kaut kur ellē ratā Peleponēsas dienvidos, bet mēs sagaidam Lu un dažus cilvēkus, kas atbrauc no Itālijas ceļojuma. Tā nu tiek apskatīta arī Akropole.

Ejot ārā bija mans pirmais grieķu dialogs. Vīrietis pārdeva pastkartes, sākumā runāja angliski, kad es pateicu ευχαριστώ, šis sāka runāt grieķiski – prasīja vai mēs esam studenti, es teicu jā, šis prasīja vai šeit, es teicu, nē, Patrās, tad šis prasīja no kurienes mēs esam, un mēs pateicām. Lai to izdarītu man vajadzēja zināt divus vārdus un vienu jautājumu. Bet galu galā arī veiksmīgi nonācām arī atpakaļ Patrās līdz vakaram. Tik uzminiet ko mēs darījām pa ceļam autobusā? Pielikām māgu ar Helēnas mammas līdzdotajai ņammai.