Turpinājums Papaki un grieķu īpatnībām.

Sāku mazpamazām iegūt paziņas. Aizvakar satiku caučsērferi Toniju. Nedēļu pirms aizbraukšanas uz Patru satiku meiteni, kas tikko bija ceļošanos pa visādām zemēm, tai skaitā ap trim nedēļām Patrā, kur viņa palika pie augstākminētā puiša un viņa dzīvokļa biedra.  Teica, lai padodu viņiem ziņu, kad esmu Patrā. Tā arī darīju. Bija jauki. Pavazājos pa centru (pa lietu), tad aizgājām uz ēnu leļļu teātri. Esot tradicionāls. Bija smuki, tikai bija grieķiski. Pat spānim Tonijam, kas Patrā dzīvo kopumā 2 gadus, bet ar pārtraukumiem, pat viņam bija par daudz grieķu valodas. Nu smuki jau bija, bet gari. Bet arī bērni smējās, lai gan esot tam bijusi apakšā politiska doma. Bet kāda, to mēs nezinām. Aizgājām līdz viņa mājām pēc mocīša. Un kaut kā vēl, un aizbraucām uzēst. Uzmini nu, es pasūtīju grieķu salātus. Tad aizgājām uz kaut kādu tipa klubu „Moc” vai kā tā, man teica, ka tur bieži iet erasmusieši. Bija drausmīga mūzika, un mēs braucām mājās. Tā kā dikti lija, paliku pie viņiem, un no rīta maz angliski runājošais istabas biedrs ar vārdu – kaut kas uz Kiriagos pusi, mani aizveda ar mašinu aizveda uz kojām. Šis laikam bildē lietas, tāpēc viņš brauca uz manu pusi.

Patras centrs ir osta. Te var aizbraukt uz Venēciju, Kefaloniju un vēl visādām vietām.

Lai vai kā braucot no rīta uz kojām skatos visādi bārbekjū laukā – tā  lūk viņi sagaida karnevāla pirmo dienu.  Visa pilsēta smaržo pēc ceptas gaļas. Tad nu izlemts bija doties laukā. Seju grāmatā kāds iepostoja par tikšanos. Bet es nemaz viņus nesatiku, pa ceļam centrā satiku jau pazīstamus Erasmusiešus, un mēs pastaigājām apkārt, pabaudījām.

Karnevāls ir viena liela ballīte. Visādi cilvēki jocīgi saģērbušies, un klīst pa gelveno gājēju ielu dikti, dikti daudz. Smieklīgi redzēt, kā vecāki savas atvasītes saģērbuši. Kaut kad būs baigā parāde laikam, joprojām neesmu līdz galam sapratusi, šosvētdien vai nākošo. Bet visur dala visādas lapiņas, es tika viņas nesaprotu. Vienu gan man kiprietis paskaidroja par ko pats dikti smējās – Krio di janiero. Tā kā krio – auksts. Jā, tas pats kiprietis sāka mācīt spēlēt backgamonu, tā kā tā izskatās, ka ir nacionālā galda spēle.

Jā, tie ir sniegoti kalni. Daži Erasmus cilvēki pirmdien brauks uz  kalnu slēpot. Uz kalnu slēpot Grieķijā. Vai nav smieklīgi?

Slinki viņi tomēr diezgan. Laikā no 14.00-17.00 maz kas strādā. Karstajās vasarās tas vēl šķiet loģiski, bet tagad ne pārāk. Banka arī tikai līdz diviem. Par brīvdienām nemaz domāt nav ko.

Nezinu, kāpēc šis negriezās. Internets ir par lēnu, lai man tas satrauktu. Skatoties no kalniņa Patrā.

Tad nu šodien (tagad jau sestdiena) izdevos nelielā pastaigā plus iegādāju sev grieķu numuru.  Vazājos pa centru, mēģināju pierast pie grieķu ielas šķērsošanas stila. Mans prāts – brauc mašīna, tātad es gaidu,kad nebrauks, vai piebremzēs. Grieķa prāts – brauc mašīna, ja es iziešu pusceļā, tad drīz kāda piebremzēs. Nav tā, ka luksoforus neievēro, bet tā ka dikti uztrauktos ko tur rāda, noteikti nav.

Ar mani bieži vien uzsāk sarunu dažādi imigranti. Vairāki melnādainie vīri ar mani ik pa laikam uzsāk sarunu. Man jau nav iebildumi papļāpāt, tādi pļāpas viņi jau ir, tikai tā dīvaini, kad man jautā, sveika, mās, kā iet? Bet iebildumu man īšti arī nav, kad man uzdāvina striķīšu pītu rokassprādzi. Mans pirmais Grieķijas suvenīrs principā. Arī arābiska izskata puikas kalna galā, gribēja ar mani pļāpāt, bet ko līdz es kratīju galvu gan pie parle france, italiano, šie tālāk par pāris teikumiem netika.  

Tas ir karnevāls - visādi krāsaini sūdi blakus, visādām smukām lietām

Vēl viena lieta, kas kaitina - viņi smēķē visur. Atnāc no mierīga vakara ar picas ēšanu virtuvē, tavas drēbes jau ož pēc cigaretēm.  Atnāc no jebkurienes un tu od. Universitātes gaitenis? Universitātes kafejnīca? Jā, kāpēc gan nesmēķēt.