Papaki!

Pār acīm pārvelkas milzīgs piekusums. Slikti gulēju iepriekšējās naktis, bet par visu pēc kārtas.

Mani jauki pavadīja līdz Polijai. Bija jauki daļu nakts pavadīt starp Ievu un Zani uz autobusa grīdas, jo ne Garkājis, ne Bonaparts nevēlējās mainīties. Pirmā slikti gulētā nakts.

Jāsaka paldies arī poļu čalim, kas apņēma Ievu un Zani par sava dīvāna sērfotājām un apskaidroja kā līdz lidostai tikt. Jo vismaz tur, lūk, bija jaukas un bezmaksas tualetes un silti un grīda uz kuras jogoties. Tā laikam bija pamanāmākā mūsu rīcība, gan uz mūsu pusi vērsto acu skatu (piemēram, Zanes dibena pusi), arī izteikto komentāru un žestu pēc. Pēc ilgās pārbaudes, jo es redz pīkstot, beidzot nonācu arī lidmašīnā, pirmspēdējā kāpu iekšā – tieši pirms šuneļa, tāda klēpju. Brīdī, kad domāju – dēm, es tak šitā palikšu bez pusdienām, stjuartes sāk dalīt maizītes. Jēj, Polish airlines ir jauki. Pēc cpusdienām – slikā gulēšana divi. Pamsosties - sākam nolaisties zemē, kur jūra šķiet par zilu, zeme par sarkanu, zāle par zaļu un klintis par augstu.

Lidostā tikko iznākot no bagāžas savākšanas vietas mani jau tūlīt savāc Estatios (Statis), lai gan grieķu vārdus tik viegli latviski uzrakstīt nav. Tā nu es iekāpju mašīnā blakus polietei Olai, ar kuru nonākot galamērķī vienkārši priecīgi baudījām skatu, un tā bieži sapratāmies bez vārdiem, vai katra savā valodā, amerikānietei, kas dzīvo Polijā – Jenny, kura kā izrādās precējusies ar kādu poli, lai dabūtu viņam papīrus, bet tā kā Amerika ir ar imigrantiem sačakarēta, laulības čakarēja viņas dzīvi, tādējādi viņa jau septiņus gadus ir precējusies, bet beidzot vīrs piekrita šķirties, pirms iekāpšanas vēl sarokojos ar Stata brālēnu – līdz šim brīdim neatceros kā viņu sauca – kaut kas uz Anastasios pusi. Gar burvīgiem Egejas jūras skatiem nonākam pasakainā vietā. Vasaras mājiņa kurā dzīvojāmies uz divām dienām ir 20 m no jūras. Izkāpjot no mašīnas mēs – negrieķu meitenes stāvējām tur un apbrīnojām, paskraidelējām un papriecājāmies, un protams, meklējām smukus akmentiņus un gliemežvāciņus. Om, ņom, ņom.  

Tas bija izsperot tos dažus soļos no mājiņas.

Te ar drusku, drusku pajogojāmies, paskraidelējāmies

Vakarpusē aiztikām līdz ciema centram, tur sagaidījām kavējošo Nikos, kas ar savu telefona necelšanu, lietu un braukšanu ar motociklu bija satraucis Stati un līdz ar to arī mūs. Pēc nelielas tējiņas, arī paņēmām suvlaki – pirmais grieķu baudītais ēdiens – kaut kas kebabveidīgs. Bet izsalkumā izēdām labum labi. Vakarā drusku ouzo un grieķi sirdīgi papļāpā par politiku, kamēr mēs negrieķes sēžot starp viņiem samājamies, sažestikulējamies, samīmikojamies un pasakam pa vārdam. Un šie grieķi bija reāli talantīgi mūzikā. Ģitāras un balsis. Mmm. Būtu izbaudījusi vairāk, ja līdz tiem  plkst.~4, kamēr šie dziedāja, nebūtu tik drausmīgi nācis miegs.

Diena divi - nosalušām pekām un Dženijas pamodināta izkāpju ārā no mājeles un atkal esmu siltā un saulainā pavasarī. Pēc izcilas grieķu kafijas tases, un mandarīnu zagšanas kaimiņdārzā dodamies uz teātri. Sens grieķu teātris – diezgan õsom. Tu aizej līdz pašai augšai melnā ģērbtie grieķi sāk dziedāt vecas grieķu dziesmas, kas skaļi un skaisti izskan līdz pat augšai. Tāpat arī monētas kritiens centrā – skaļi un skaisti.

Bārbekjū idilliskajā mājiņas pagalmā ar palmu centrā, tam pa vidu vēl izbrauciens ar grieķi uz mocīša pēc ketčupa un ouzo. Viena lietiņa ček, Zanīt. Un es patiesi kādreiz gribu nokārtot moča tiesības un tā vazāties apkārt.

Te mājiņas pagalmiņš un mocītis ar kuru mani vizināja. 

Tā neko īsti nedarot, bet izbaudot tā katru mirklīti, pienāk vakars. Grieķi ieslēdz TV, jo kā izrādās viņiem baigais lēmums šovakar tiek lemts. Grieķu vārdiem izsakoties, ja līgums tiks parakstīts valstij aizdos naudu, bet ar galīgi dumjiem nosacījumiem – nauda būs jāatgriež, ar procentiem un grieķiem tiks liegtas kaut kādas pārvaldes tiesības, tas ir, Grieķija pazudīs – tā grieķi. Ja neparakstīs, valsts būs bankrotā, jā kādu laiciņu būs pilnīgs haoss. Nu kaut kam pasmagam jau ir jābūt tajā līgumā, ja savas valsts iedzīvotājs grib drīzāk redzēt bankrotā. Atkal grieķi aktīvi grieķojās par politiku, viens sākumā gribēja braukt streikot, bet mēs bijām dažas stundas prom no Atēnām, tāpēc jēgas braukt īsti nebūtu. Tad nu viņi izdomāja spēlēt Backgamon. Bet, kad grieķi streiko, tad tas ir tā kārtīgi – biš padedzina ēkas, biš policistus. Grieķis man gan stāstīja, ka pārsvarā dedzina bankas. Nez, šim gan nespēju līdz galam noticēt.

Pēc kāda laiciņa izgājām vēl kādā idilliskā pastaigā, gar krastu līdz ciematiņa centram, pasēdējām uz mini moliņa, parunāju ar vienu par fiziku, ka tā ir forša, viņš piekrita. Arī tam, ka mācīt - tur jābūt talantam. Ka stopēt Grieķijā laikam īsti nesanāks. Ja nu vienīgi ciematiņos.

Nākamais rīts sākās līdzīgi – istabā pēdām pavēsi, bet ārā pavasaris, pēc nelielas uzkopšanas arī dodamies ceļā. Mani atstāj Korintā ar dikti dikti dziļu kanālu, ko mēs ar biš apskatījām, es tieku iesēdināta autiņā un uz Patru aidā. Gar satriecošām ainavām – zilu jūru un skaistiem kalniem, pēc pāris stundu brauciena esmu galā. Nu tad nu kur ir pietura. Pēc dažām ceļa apjautāšanām šķiet iekāpju pareizajā autobusā – panapestimio – universitāte, bet kā izrādās, ka kojas ir nostīm no universitātes kā šoferīts ar vārdiem „minibus number six” un žestiem uz durvīm man paskaidroja.

Tur par laimi, vai laikam tomēr varbūt ne drīzi atnāca arī čalīts, kas gaidīja to pašu autobusu – arī aiztecēja pēc biļetes. Jā, tikai ar viņa norādēm es nokļuvu pie zeltītām margām rotāta hoteļa Archia beach, kas īsti nebija mans. Tur iekšā bija jauks onka, kas man izsauca taxi līdz universitātes studentu klubam (? Joprojām īsti nezinu, kas tas bija), jo īsti izdomāt kā man palīdzēt nevarēja. Esot taxi, redzu garām braucot Achileos ielai, sāka ataust atmiņā adrese, jo Stavropolous dormitory cilvēkiem neko neizteica un Kastelokampus bija apgabals, kurā es izrādās jau atrados. Tur pie studentu kluba satiku trīs meitenes, jaukas, man pat ir viņu numurs, teica,lai zvanot, ja nevarot atrast naktsmītni, lai paliekot pie viņām, ja arī vajag kādu palīdzību, lai sūtot ziņu. Jā, sākot ar viņām runāt man atausa atmiņā, ka es laikam taču kaut kur pierakstīju arī adresi. Tā nu viņas man palīdzēja dabūt vēlvienu taxi. Un tā tikai pēc diviem autobusiem un diviem takšiem es nokļuvu savā istabiņā – jauka – man ir pašai sava istaba – gandrīz vai pašai sava virtuvīte, kaut gan teica, lai labāk izmantoju lejstāva virtuvīti. 

Skatiņš pa lodziņu.

Šis ieraksts pabeidzās jau nākamajā vakarā, pēc pirmās vazāšanās pa fakultāti. Izskatās, ka man būss vairāk individuāli darbi kā lekcijas jāapmeklē. Un es laikam kaut kā nepareizu ceļu gāju – sāku ar savas fakultātes Erasmus vīriņu – omulīgs onka – pēcāk aizveda mani līdz kojām, tā kā lija un viņš enīvei braica uz centru – mācīs man Fizikas izglītību. Tad uz fakutāti reģistrēties, tad uz Erasmus biroju reģistrēties, kur man iedeva visādas derīgas lietas – lietussargu, krekliņu,tašiņu, kampusa karti, kas būtu ļoti noderējusi pirms tam. Tas viss bija ielikts lielā un neērtā datorsomā ar kaut kādu Erasmuīgu uzrakstu – bija tāda sajūta, ka no tā visiem bija skaidrs ko tā blondīne dara Patras Universitātē.  Viens dikti omulīgs un vecs, bet tāds dikti labsirdīgs onka mācīs Kosmoloģiju. Vēl viens pasniedzējs būs tikai pirmdien, tagd viņš ir konferencē.  Citas lietas daudz nesanāca izdarīt. Tas viss aizņem laiku, turklāt es dažreiz viņus nesaprotu, un viņi mani nesaprot, tāds puspisaks ar birokrātiju vēl.

Tas, kad aizgāju līdz jūriņai.

Tas atceļā.

Tas pagaidām laikam ir viss. Atvainojos, ka sanāca tik gari, bet gribējās visu kārtīgi pastāstīt. Ak jā. Tas šoks - ā, Grieķija radās, kad ieraudzīju grafiti un čekus grieķu alfabētā.