σιγά, σιγά

Pārvelkos ap 12tiem uz kojām, no kafijas dzeršanas pie Helēnas, bet tur koptelpā sēž visvisādi Erasmus cilvēki. Ierastais sveicens šoreiz izvērtās par ko vairāk – Ieva, mums ir vieta mašīnā – braucam rīt uz kalnu. Ēm. Ok. Pasēžam vēl drusku padzīvojamies, un pēc miega pauzes ceļamies augšā 7.00, lai 7.30 varam sākt izbraukt. Protams, pa ceļam skaistas ainavas, bet nu sāku pierast – jauki snauduļoju praktiski visu ceļu. Drīz jau esam noīrējuši i sniega bikses, i snovus, un es varu sākt baidīties no tā lielā un stāvā kalna pa kuru šļūkšu ar kājām pievienotām pie viena dēļa gabala. Pēc nelielas teorijas no kiprieša, kas jau veselas divas reizes ir bijis uz dēļa, dodamies uz pacēlāju. Un pirmā lieta ko tur daram – drusku uzkožam. Un tad uzbraucam vēl bišķiņ augstāk. Savienoju savas kājas, dēli un vēl drošības lentīti aptinu ap kāju, un mēģinu saprast, kā es varu slīdēt pareizajā virzienā. Arī pēc šķiet, pusstundas, mēģinu saprast kā to darīt tikai atrodoties 10 metrus tālāk. Mazpamazām saņemot instrukcijas gan no mašīnas biedriem, ar kuriem šeit ieradāmies, gan random grieķiem īpaši grieķu valodā, aizeju uz labāku vietiņu un sāku slīdēt uz leju, kas šoreiz ir pareizais virziens. Pēc daudz jo daudz pietupieniem, es sāku arī slīdēt uz priekšu ilgāk par 2 metriem – success.

Vai mēs ar Āziju neizskatāmies stilīgi? (Āzija - polietes vārds ar ko esmu bildē Asia (Aša))

Tā nu nobaudījos pa kalnu visu dienu līdz slēgšanai  ~16.00(Jā, te ir Grieķija). Tas bija dikti, dikti forši. Gribēšu kaut kad to darīt vēl. Nogurums arī pēc jaukas dušas un milzu kafijas krūzes pie Helēnas ņēma savu un ap 12tiem satikdama pie kojām erasmusiešus, kas devās uz baļļuku, tomēr izdomāju iet pačučēt.

Nākamā diena – tipiska šeit pavadītā diena. Pamodies. Paskaties pulkstenī. Paguli vēl. Pamodies. Ieslēdz kompīti. Saķimerē brokastis. Pasēdi pie datora notiesā brokastis. Panūģojes pa istabiņu. Drīz sāc meklēt ēst iešanas biedrus izbāžot galvu koridorā, kad dzirdi kādu dzīvību. Aizej paēd.

Šinī brīdī otrā dienā pēc snovošanas notika, kas interesantāks, poliete Āzija izdomāja, ka jāiet peldēt. Nē, nu labi. Nebija baigi karsts ūdens, bet otreiz ieejot likās pavisam labs.

Tā arī pienāca karnevāla pēdējās dienas – brīži, kad to arī varēja redzēt aktīvi, ka ir viena liela ballīte. Pirms tam šķita, ka ir daudz mazas. Sestdien un svētdien notika parāde – daudz jo daudz un vēl drusku cilvēki saģērbušies pa grupām vienādos kostīmos staigāja skaļas mūzikas ritmā, katram rokās pudele vai divas, katram otrajam svilpe, kuru viņi nebaidījās lietot. Vai Patras iedzīvotājiem gadījumā nav pastiprināti dzirdes traucējumi?

Daudzos kostīmos meitenes izskatījās pēc prostitūtām. Bet visiem kā vienam bija ērti apavi - pamatā botes.

Sestdienas vakaru pavadīju ar Helēnu, aizgājām uz arhitektu ballīti. Satiku tur Sašu – bija jauki parunāties ar kādu neangliski. Saša – Moldovā dzimis krievs, kam māte aprecēja grieķi. Kad satiku viņu – viņam bija jūrnieku svītrainais krekls un pižiks – laikam lepojas ar savu nacionalitāti, hi. 

Tādas mēs ar Helēnu klaiņojām pa Patru. Starp citu, mīms nav labākais karnevāla ietērps - karnevāls nav īstā vieta, kur nerunāt.

Nākamajā dienā dzīvojos ar Erasmusiešiem. Arī šodien ir parāde, tik šoreiz vēl ilgāka – cilvēki staigāja no 14.00-19.00. Kad parāde sāka iet uz galu tie parādes dalībnieki, kas pārvietojās ar kādu braucam līdzekli (bija arī vairāki smagie aptaisīti ar krāsiņām), sāka mētāt apkārt šokolādi. Pat es varēju kādu noķert, tā ka viņie to darīja daudz un uz visām pusēm. Omņomņom. Pēcāk visi pulcējās pie ostas un dedzināja Karnevālu – lielu lelli, ar salūtiņu un tādām lietām, tas ir arī slikto mūziku. Bet mēs devāmies mājiņās. Šī vismaz man šķiet, kā top karnevāla dziesma. Pārāk lipīga, lai viegli tiku vaļā.

Bildīte maitiņai. Šie nav akmeņi, kas tiek lidināti manas mutes virzienā.

Šādi viņi meta šokolādes. Žēl, ka es noķēru parastu šokolādi, daži dabūja snikerus, tviksus un tamlīzīgi.

Un līdz ar to man ir vēlviena brīvdiena – pirmdiena -  paši grieķi (vismaz ticīgie) neēd šodien gaļu, mēģinājām arī Erasmus virtuvē to darīt, kopīgi pusdienojām ar visādiem tradicionāliem ēdieniem. Un ūdenspīpi, ko vakar sametāmies. Turks tāds tīri priecīgs par to, lai gan viņš teica, ka pats taisa ūdenspīpi otreiz dzīvē. 

Prieks, ka baigaispisaks.blogspot.com izskatās biku cerīgāks.