Sniegbaudas

Par spīti visam apkārt  un iekšēji notiekošajam pisakam, baudu sniegu. To bērnišķīgo prieku, kad mēģini uz mēles noķert pārslu, neaizstāj nekas. Ja nu vienīgi nejauša pārslas iešņaukšana. Neaprakstāms prieks ir arī par iespēju ienākt istabā ar aizsvīdušām brillēm un atsalušiem pirkstiem, jo bija mini sniega cīņa ar Ievu, pa ceļam uz āra tualeti (ar mīksto sēdekli).

Ir jauki pārgurušam pārnākt mājās vēlā naktī un nogurumā, bet ielienot zem segas nespēt aizmigt, jo dažas ķermeņa daļas ir vēl pārlieku aukstas.
Feini lasīt tviterī par to, ka ir pienācis gada laiks, kad cilvēki daudz biežāk pļāpā ar svešiniekiem izmantojot tādus vārdus kā ui un opā, vai pat iekrīt garāmgājēja skavās. [čik]
Ir jauki sajust tos tūkstošus adatiņu, kad tavas atsalušās rokas nokļūst zem silta (un pat ne karsta) ūdens tecējuma.

Priecē arī smiekli, kas izlaužas vienai pašai uz tukšas ielas, pēc pirmā gada kritiena pēc paslīdēšanas uz aizsalušas un apsnigušas peļķes.

Tā ikgadējā reize uz slidām arī dod smaidus.

Tik ļoti patīkami ir realizēt domu - redzi sniegu? iekrīti sniegā. Un atstāt mazo spārnu sniega eņģeļus, jo re ka cimdi apkārt pa pasauli klīst.

Arī iet uz eksāmenu pēc negulētas nakts ar balkānu mūziku un elektromagnētismu kopā ar Zanīti un mēģināt tiešām ticēt, ka sniegs, tas ir uz labu, ne tikai indiāņiem.

Un mēģināt izprast fakta, jo lielāks sniegputenis, jo vairāk putnu debesīs, cēloni, tukšojot tējas tasi ar ceptu olu.
Tik daudz mazu prieciņu ir šinī te gada laikā. Baudiet.